Vispirms Harijs dzirdēja, kā noklaudz guļamistabas durvis. Pēc tam sekoja tēvoča smagie soļi uz kāpņu laukumiņa čīkstošajiem dēļiem, tad lejup uz pirmo stāvu un ārā no mājas. Tad nobrīkšķēja vēl vienas durvis, un viņš nozuda mazmājiņā. Ja nu gadījumā kāds vēl nebūtu pamodies, tad ūdens šļākšanās pēc tam, kad tēvocis Stens bija parāvis ķēdi un tad vēl divas reizes aizcirtis durvis, atkal nonākot savā guļamistabā, šie trokšņi kalpoja par atgādinājumu, ka tēvocis Stens vēlas, lai brokastis būtu galdā, kad viņš ieies virtuvē. Viņš mazgājās un skuvās tikai sestdienas vakarā, kad parasti devās izklaidēties. Nevienam ne prātā neienāktu apsūdzēt tēvoci Stenu par savas sūri pelnītās naudas izšķērdēšanu, pērkot pārāk daudz ziepju.

Meizija, Harija mamma, cēlās uzreiz pēc Stena. Viņa teju izlēca no gultas jau pēc tam, kad durvis noklaudzēja pirmo reizi. Kad tēvocis Stens nāca no mazmājiņas, uz krāsns jau bija uzlikts putras trauks. Drīz pēc tam piecēlās vecāmāte un pievienojās savai meitai virtuvē vēl pirms tam, kad Stens ieņēma savu vietu galda galā. Ja Harijs vēlējās dabūt vismaz kādu kumosu no brokastu galda, tad viņam vajadzēja būt virtuvē piecu minūšu laikā pēc pirmās durvju noklaudzēšanas. Pēdējais virtuvē ieradās vectēvs, jo viņš bija tik kurls, ka allaž pamanījās nogulēt visu Stena rituālās trokšņošanas laiku. Tāds bija dienas sākums Kliftonu mājās, un tas allaž palika nemainīgs. Ja ģimenei ir pieejama tikai viena āra mazmājiņa, viena vienīga izlietne un viens pats dvielis, tad kārtības iedibināšana kļūst par nepieciešamību.

Kamēr Harijs uzšļakstīja sejai mazliet auksta ūdens, viņa māte virtuvē klāja galdu. Divas biezas, ar taukiem apziestas maizes rikas tēvocim Stenam, četras plānas šķēlītes pārējiem ģimenes piederīgajiem. Ja grozā, ko ik pirmdienas rītu izlika pie ārdurvīm, bija vēl kaut mazliet ogļu, viņa maizi uzgrauzdēja. Kad Stens bija izēdis savu putras bļodu, Harijs drīkstēja to izlaizīt.

Uz pavarda vienmēr bija liela, brūna tējkanna. Vecāmāte tēju salēja dažādu izmēru krūzēs. Viņa izmantoja apsudrabotu Viktorijas laikmeta tējas sietiņu, ko bija mantojusi no savas mātes. Visi malkoja nesaldinātu tēju – cukurs bija paredzēts tikai īpašām reizēm un svētku dienām. Stens iztukšoja alus pudeli. Viņš allaž izdzēra visu vienā malkā. Pēc tam viņš piecēlās no galda, skaļi atraugājās un tad paņēma savu pusdienu kārbu, ko vecāmāte bija piepildījusi, kamēr viņš brokastoja. Tajā bija divas ar Marmite pastu apziestas maizes šķēles, cīsiņš, ābols, divas alus pudeles un piecas cigaretes. Kad viņš bija aizgājis uz dokiem, visi mājinieki vienlaikus sāka runāt.

Vecāmāte gribēja zināt, kādi ļaudis pabijuši tējnīcā, kurā strādāja viņas meita. Kas viesiem bijis mugurā, kur katrs sēdējis, ko baudījis no ēdiena, kas pagatavots uz plīts telpā, ko apgaismo elektriskās spuldzes, kuras neko nenopilina ar vasku kā sveces. Un vissvarīgākais bija vaicājums par to, kurš atstājis dzeramnaudu, ko Meizijai allaž nācās dalīt ar pavāru.

Savukārt Meiziju vairāk interesēja tas, ko Harijs iepriekšējā dienā darījis skolā. Viņa pieprasīja, lai dēls par to atskaitās visos sīkumos. Toties vecaimātei tas nelikās interesanti. Droši vien tālab, ka viņa skolā nekad nebija gājusi. Patiesību sakot, arī tējnīcā viņa nebija spērusi kāju.

Vecaistēvs vispār reti kad izteica kādu komentāru. Viņš bija kļuvis gluži kurls, jo četrus gadus no vietas bija pielādējis vieglās artilērijas lielgabalu no rītiem, pusdienlaikā un vakarā. Viņš apmierinājās ar to, ka lasīja tekstu no lūpām un laiku pa laikam gluži vienkārši pamāja ar galvu. Svešiniekam tas varēja radīt iespaidu, ka vecaistēvs īsti nedraudzējas ar prātu, taču ģimenei bija labi zināms, cik šāds uzskats būtu nepamatots.

Ģimenē iedibinātā dienas kārtība mazliet mainījās vien nedēļas nogalē. Sestdienās, kad tēvocis Stens devās ārā no virtuves, Harijs sekoja viņam cieši pa pēdām un gāja līdzi uz dokiem. Svētdienās mamma pavadīja Hariju uz baznīcu, kur trešajā solu rindā gozējās sava dēla – kora solista – slavas staros.

Bija kārtējā sestdiena. Divdesmit minūšu ilgā gājiena laikā uz dokiem Harijs parasti nebilda ne vārda, izņemot reizes, kad tika tieši uzrunāts. Un vienmēr, kad Stens uzsāka sarunu, tā allaž izvērtās tieši tāda pati kā iepriekšējā sestdienā.

– Kad tu beidzot metīsi to skološanos pie malas un ķersies pie īsta darba, jaunais cilvēk? – Šādiem vārdiem Stens parasti vērsās pie Harija.

– Es nedrīkstu pamest skolu, kamēr man vēl nav četrpadsmit gadu, – Harijs tēvocim atgādināja. – Tā likumā noteikts.

– Sasodīti stulbs likums, ja tu vaicātu manu viedokli. Es biju ar visu ticis galā un uzsācis darbu jau tad, kad man palika tikai divpadsmit, – Stens pavēstīja, itin kā Harijs šo dziļo domu nebūtu dzirdējis jau neskaitāmas reizes. Zēns arī nepūlējās atbildēt, jo labi zināja, ko tēvocis sacīs pēc tam. – Un pat nozīmīgāks fakts ir tas, ka vēl pirms savas septiņpadsmitās dzimšanas dienas es jau pieteicos armijā.

– Tēvoci Sten, pastāsti man kaut ko vairāk par karu! – Harijs mudināja, jo zināja, ka šis temats varētu ilgt vismaz dažus simtus jardu.

– Mēs ar tavu tēvu Karaliskajā Glosteršīras pulkā pierakstījāmies vienā un tajā pašā dienā, – tēvocis Stens atteica un pieskārās savai cepurei, itin kā salutēdams senajām atmiņām. – Vispirms bija divpadsmit nedēļu ilgas pamatapmācības Tontonas kazarmās. Pēc tam mūs nosūtīja cīnīties ar fričiem. Frontē mums galvenokārt nācās tupēt žurku apsēstās tranšejās un gaidīt, kad mūsu stulbais virsnieks noaurosies un mums būs jāmetas kaujā, izstieptiem durkļiem un rejošiem ieročiem jāsasniedz ienaidnieka ierakumu līnijas… – Pēc tam iestājās gara pauze, un tad tēvocis vēl piebilda: – Es biju viens no tiem, kuriem uzsmaidīja veiksme. Tiku cauri sveikā. – Harijs precīzi vārdu pēc vārda zināja tēvoča nākamo teikumu, tomēr klusēja un klausījās. – Tu vienkārši nesaproti, cik ļoti tev ir paveicies, puis. Es zaudēju divus brāļus. Tavus tēvočus Reju un Albertu. Tavs tēvs karā turklāt zaudēja ne vien brāli, bet arī tēvu, tavu otru vectēvu, kuru tev tā arī neizdevās iepazīt. Tas tik bija īsts vīrs! Viņš spēja iztukšot pinti alus tik ātri kā neviens cits man pazīstams doku strādnieks.

Ja Stens būtu vērīgāks, tad redzētu, ka zēns ar lūpām atveido viņa sacītos vārdus. Šajā reizē, Harijam par milzu pārsteigumu, tēvocis pievienoja teikumu, kāds viņu rīta sarunā vēl nebija skanējis. – Un tavs tētis vēl šodien būtu dzīvs, ja vien vadība būtu ieklausījusies manī.

Harija uzmanība piepeši bija pamodusies. Viņa tēva nāve allaž tika apspriesta tikai čukstus, citam citu klusinot, arī tēvocis Stens piepeši noslēdzās sevī, it kā būtu apjautis, ka pateicis par daudz. “Varbūt nākamajā nedēļā,” nodomāja Harijs un panāca tēvoci. Tālāk abi aizgāja soli solī, gluži kā divi kareivji armijas parādē.

– Ar ko šajā pēcpusdienā spēlē City? – pavaicāja Stens, atgriezies pie ierastā scenārija.

– Ar Charlton Athletic, – Harijs atbildēja.

– Tas taču ir īsts vecu nejēgu bars!

– Pagājušajā sezonā viņi pieveica mūsējos, – atgādināja Harijs.

– Ja vēlies zināt manas domas, tad viņiem tikai sasodīti paveicās, – atteica Stens un vairs nesacīja ne vārda. Viņi bija nonākuši līdz ieejai doku teritorijā. Stens vispirms reģistrējās un pēc tam gāja uz nodalījumu, kur strādāja kopā ar pārējiem dokeriem. Nevienam ne prātā nenāca nokavēt kaut minūti. To viņi nedrīkstēja. Bezdarba līmenis valstī bija sasniedzis augstāko pakāpi, un pie ieejas dokos stāvēja daudz jaunu, spēcīgu vīriešu, kuri to vien gaidīja, kad varēs ieņemt kāda neveiksmīgāka vietu.

Harijs negāja līdzi savam tēvocim, jo zināja, ka Haskinsa kungs, pamanījis viņu slaistāmies apkārt, sāpīgi saplūkās ausi. Pēc tam vēl viņam nāksies saņemt spērienu pa sēžamvietu no tēvoča Stena par to, ka atļāvies sakaitināt brigadieri. Harijs devās gluži pretējā virzienā. Viņa pirmā pieturas vieta katru sestdienu bija Vecā Džeka Tāra mītne. Tā bija iekārtota vecā dzelzceļa vagonā otrā doku teritorijas malā. Harijs nestāstīja tēvocim par to, ka regulāri viesojas pie šā vīra. Stens bija cieši piekodinājis no viņa visiem spēkiem izvairīties.

– Šis droši vien jau gadiem nav bijis vannā, – sacīja cilvēks, kurš pats mazgājās vienu reizi ceturksnī un arī tikai pēc tam, kad Harija mātei bija nācies lūgties un žēloties par nepatīkamo smaku.

Tomēr ziņkārība bija Hariju pieveikusi. Kādā rītā viņš, rokām un kājām piepalīdzot, uzrāpās pa vagona sienu un ielūkojās pa logu. Vecais vīrs sēdēja pirmās klases kupejā un lasīja grāmatu.

Vecais Džeks pagriezās pret Hariju un sacīja: – Nāc vien, puis! Nāc iekšā! – Harijs steigšus nolēca zemē un, ko kājas nes, metās projām. Viņš apstājās tikai pie savas mājas durvīm.

Nākamajā sestdienā Harijs atkal uzrāpās pa vagona sienu un ielūkojās iekšā pa logu. Nu izskatījās, ka vecais vīrs agri devies pie miera, bet tad Harijs saklausīja viņu sakām: – Kāpēc tu nenāc iekšā, manu zēn? Es taču tev nekodīšu.

Harijs pagrieza smago misiņa rokturi un atvēra vagona durvis. Iekšā viņš tomēr neuzdrošinājās iet, tikai stāvēja un skatījās uz vīrieti, kurš sēdēja vagona centrā. Bija grūti pateikt, cik īsti vīram gadu, jo viņa seju klāja labi kopta sudrabaini pelēka bārda. Šādu krāsu mēdz dēvēt par “sāls un piparu” sajaukumu. Viņš līdzinājās jūrniekam, kas attēlots uz Players Please cigarešu paciņas. Viņš uz Hariju raudzījās ar patiesu siltumu acīs. Tēvocis Stens ne reizi tā nebija skatījies uz savu māsasdēlu.

– Vai jūs esat Vecais Džeks Tārs? – Harijs, saņēmis drosmi, pavaicāja.

– Tā viņi ir mani iesaukuši, – atbildēja vecais vīrs.

– Un te jūs dzīvojat? – Harijs tincināja un paraudzījās apkārt. Zēna skatienu piesaistīja augsta vecu laikrakstu kaudze uz pretējā sēdekļa.

– Jā, – vecais vīrs atteica, – šeit ir manas mājas nu jau pēdējos divdesmit gadus. Varbūt aizver durvis un apsēdies, jaunais cilvēk?

Harijs mazliet apdomājās, tad spēji lēca atpakaļ un atkal deva kājām vaļu.