– Haskins, jūs brauksiet manā mašīnā, – es izrīkoju.

– Pa ceļam varēsim apspriest, kas būtu darāms.

– Tur nav nepieciešams neko darīt, – brigadieris uzstājīgi palika pie sava. – Tas nav nekas nopietns. Vienas vienīgas muļķības.

Tikai tad, kad Haskinss jau sēdēja manā automobilī, es vaicāju bez aplinkiem: – Vai ir tāda iespēja, ka Kliftons patiešām ir iesprostots kuģa korpusā?

– Ne mazākās, – strikti atbildēja Haskinss. – Man tikai žēl, ka izniekojam jūsu laiku.

– Taču tas vīrs likās visai pārliecināts, – es sacīju.

– Viņš vienmēr ir pārliecināts par kaut ko tādu, kas beigās izrādās no gaisa pagrābts. – Man tas nelikās smieklīgi, bet Haskinss turpināja jau nopietnākā tonī: – Kliftona maiņa beidzās sešos. Viņš noteikti zināja, ka pie darba ķersies metinātāji, lai konkrētais uzdevums būtu izpildīts pirms pulksten diviem naktī, kad ierodas nākamā maiņa.

– Vispirms jau paskaidro man, ko Kliftons darīja kuģa korpusā!

– Veica pēdējo pārbaudi pirms metinātāju atnākšanas.

– Varbūt viņš neatskārta, ka maiņa jau beigusies. Vai tā varētu būt?

– Sirēnu, kas vēsta par maiņas beigām, var dzirdēt pat Bristoles pilsētas vidū, – Haskinss atgādināja brīdī, kad mēs braucām garām Tenkokam, kurš skrēja, gluži kā nelabā apsēsts.

– Tā ir saklausāma pat tad, ja atrodies kuģa korpusa dziļumos?

– Laikam jau ir iespējams, ka viņš tur sirēnu nesaklausīja, jo korpusam ir dubults dibens, tomēr man vēl nekad nav nācies sastapt dokeri, kurš nezinātu, cikos beidzas viņa maiņa.

– Ja vien viņam ir pulkstenis, – es noteicu un paskatījos, vai Haskinsam pašam tāds ir uz rokas. Viņam pulksteņa nebija. – Ja Kliftons joprojām atrodas ieslēgts kuģa korpusā, vai mums ir piemērots aprīkojums, lai viņu no turienes dabūtu ārā?

– Acetilēna griezējdegļu mums ir pietiekami daudz, lai izņemtu vienu korpusa posmu. Problēma ir tāda, ka šis darbs prasīs daudzas stundas. Ja Kliftons patiešām ir tur, tad līdz brīdim, kad mēs tiksim viņam klāt, viņš diezin vai būs dzīvs. Turklāt pēc tam vīriem būs vajadzīgas divas nedēļas, lai izņemto posmu atkal nostiprinātu vietā. Un jūs nemitīgi atgādināt, ka prēmijas saņems tie, kuri pratīs apsteigt laiku, nevis lieki to izšķērdēs.

Nakts maiņa jau bija nostrādājusi gandrīz divas stundas, kad mana automašīna apstājās pie kuģa sāna. Uz klāja atradās apmēram simt vīru. Viņi kala, metināja un ar kniedēm stiprināja izolācijas materiālu. Devies pie strādniekiem, es pamanīju Tenkoku, kurš skrēja uz kuģi. Pēc mirkļa viņš mani panāca, tomēr viņam vajadzēja divas reizes pieliekties, uz gurniem uzliekot rokas, lai kaut cik atgūtu elpu.

– Tātad… Tenkok, ko tu gribi, lai es daru? – es vaicāju, kad viņš bija atelsies.

– Lieciet, lai šie uz brīdi pārtrauc darbu. Visi. Tad dzirdēsiet, kā viņš klaudzinās.

Es pamāju ar galvu, apstiprinot savu piekrišanu.

Haskinss paraustīja plecus, un skaidri bija redzams, ka viņš ir izbrīnīts par to, ka es vispār esmu apsvēris iespēju šādu pavēli dot. Pagāja vairākas minūtes, līdz visi strādnieki bija nolikuši savus darba rīkus un uz kuģa iestājās klusums. Visi, kas atradās uz kuģa un dokā, stāvēja un uzmanīgi ieklausījās. Neviens nedzirdēja neko citu kā ierastos kaiju saucienus vai kāda smēķētāja klepu. Es nesaklausīju neko neparastu.

– Kā jau sacīju, kungs, – ierunājās Haskinss. – Tā ir tikai bezjēdzīga laika tērēšana. Kliftons krogā tagad droši vien tukšo jau trešo pinti alus.

Kāds nometa āmuru, un atbalss aizskanēja pa visu doku. Un pēc tam kādu mirkli… pavisam īsu mirkli es saklausīju kādu citu skaņu. Tā bija klusa, tomēr atkārtojās ar regulāriem starplaikiem.

– Tas ir viņš! – iekliedzās Tenkoks.

Un tad, tikpat piepeši kā parādījusies, šī skaņa pagaisa.

– Vai vēl kāds kaut ko dzirdēja? – es skaļi nokliedzu.

– Es neko nedzirdēju, – teica Haskinss un pārlaida vīriem gandrīz izaicinošu skatienu.

Daži paraudzījās pretī, vēl daži paņēma āmurus, it kā gribētu piedraudēt un gaidītu, lai kāds uzņemas vadību.

Es jutos kā kuģa kapteinis, kuram atlikusi tikai pēdējā iespēja apspiest dumpi uz klāja. Izskatījās, ka būšu zaudētājs jebkurā gadījumā. Ja likšu vīriem atsākt darbu, pa visiem dokiem paklīdīs baumas, ka esmu personīgi atbildīgs par Kliftona nāvi. Paies nedēļas, mēneši vai varbūt pat gadi, līdz spēšu atjaunot savu labo slavu. Ja likšu atvērt kuģa korpusu, zudīs jebkāda iespēja iegūt kaut niecīgāko peļņu no šā projekta, bet kopā ar to arī varbūtība, ka es jebkad ieņemšu valdes priekšsēdētāja amatu. Es gluži vienkārši tur stāvēju un cerēju, ka ieilgušais klusums pārliecinās vīrus par Tenkoka kļūdīšanos. Ar katru sekundi, kamēr klusums turpinājās, mana paļāvība kļuva stiprāka.

– Izskatās, ka neviens neko nevar sadzirdēt, kungs, – pēc mirkļa ierunājās Haskinss. – Vai atļaujat man norīkot vīrus atpakaļ pie darba?

Strādnieki nekustējās, tikai izaicinoši un cieši vērās uz mani. Haskinss tikpat neatlaidīgi sāka raudzīties uz viņiem, un daži jau nolaida skatienu.

Es pagriezos pret brigadieri un liku dot pavēli atsākt strādāšanu. Atkal iestājās klusums, un es biju gatavs pat apzvērēt, ka saklausīju klaudzināšanu. Es paraudzījos uz Tenkoku, bet tad jau atkal visu pārmāca tūkstošiem citu skaņu. Vīri negribīgi bija atsākuši darbu.

– Tenkok, varbūt labāk aizej uz krogu un paskaties, vai tavs draugs nesēž tur, – Haskinss ieteica. – Un, kad viņu atradīsi, sadod viņam pa ausīm par to, ka viņa dēļ mums nācās tik daudz laika iztērēt velti,

– Ja viņa tur nav, – ierunājos es, – aizej uz viņa mājām un pavaicā, vai sieva ir viņu redzējusi. – Tiklīdz biju to pateicis, es atskārtu savu kļūdu un ātri piebildu: – Protams, ja viņam vispār ir sieva.

– Jā, kungs, viņam ir sieva, – apstiprināja Tenkoks. – Viņa ir mana māsa.

– Ja joprojām nevari viņu atrast, ziņo man.

– Tad jau būs par vēlu, – Tenkoks noteica, pagriezās un sašļucis devās projām.

– Būšu savā kabinetā, Haskins, ja gadījumā esmu jums nepieciešams, – es noteicu un devos uz kuģa trapu. Pēc tam es aizbraucu uz Beringtona ēku un cerēju, ka nekad vairs Tenkoku neredzēšu.

Es apsēdos pie rakstāmgalda, tomēr nespēju koncentrēties, lai izlasītu vēstules, ko Potsas jaunkundze bija man nolikusi parakstīšanai. Galvā joprojām skanēja tā klaudzināšana. Atkal un atkal. Gluži kā populāra melodija, kas skan prātā un neļauj aizmigt. Zināju – ja Kliftons nākamajā rītā neieradīsies darbā, es no tās nemūžam nespēšu atbrīvoties. Nākamās stundas laikā manī aizvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka Tenkoks ir atradis savu draugu un tagad nožēlo, ka pataisījis sevi par muļķi visu acīs.

Tā bija viena no tām retajām reizēm, kad Potsas jaunkundze no darba aizgāja pirms manis. Krietni pēc tam es aizslēdzu sava rakstāmgalda augšējo atvilktni un tad saklausīju kāpnēs skrejošus soļus. Tas varēja būt tikai viņš.

Durvīs nostājās tas cilvēks, kuru biju cerējis vairs nekad nesastapt. Viņa acīs kvēloja niknums.

– Tu nogalēji manu labāko draugu, izdzimteni tāds! – viņš kliedza, kratīdams dūri. – Tikpat labi tu varēji viņu nožmiegt kailām rokām!

– Nomierinies, Tenkok, veco zēn! – es teicu. – Spriežot pēc tā, kas mums zināms, Kliftons joprojām varētu būt dzīvs.

– Viņam bija jāiet nāvē tikai tālab, lai tu varētu laikus pabeigt to savu draņķa projektu! Uz tā kuģa neviens pat nekāps virsū, kad ļaudis būs uzzinājuši patiesību.

– Kuģu būvēšanas vietās negadījumi notiek teju katru dienu. Ļaudis arī mirst, – es neveikli atgādināju.

Tenkoks panācās man tuvāk. Viņš bija pārskaities, un kādu mirkli pat likās, ka viņš man tūdaļ iesitīs. Tomēr viņš tikai stāvēja, kājas iepletis un pirkstus sažņaudzis dūrēs, un nikni raudzījās uz mani. – Kad es policijai izstāstīšu visu, ko zinu, jums gan nāksies atzīt, ka ar vienu vienīgu vārdu varējāt viņu glābt. Un tāpēc, ka jums bija svarīgi tikai tas, cik lielu peļņu iegūsiet, es parūpēšos, lai neviens vīrs pie jums dokos vairs nevēlētos strādāt.

Ja tiks iesaistīta policija, puse Bristoles iedzīvotāju nospriedīs, ka Kliftons joprojām atrodas ieslēgts kuģa korpusā, un arodbiedrība pieprasīs to atvērt. Nebija ne mazāko šaubu par to, ko viņi tur atradīs, ja tā notiks.

Es lēnām piecēlos no krēsla un devos pie kabineta stūrī novietotā seifa. Ievadīju kodu, es pagriezu atslēgu, atvēru durvis, izņēmu biezu, baltu aploksni un tad piegāju atpakaļ pie rakstāmgalda. Tur es paņēmu savu sudraba papīrnazi, atgriezu aploksni un izņēmu piecu mārciņu naudaszīmi. “Nez vai Tenkoks tādu vispār ir redzējis?” es iedomājos, uzliku banknoti uz dzēšlapas Tenkokam priekšā un pamanīju, ka jau pēc sekundes ieplešas viņa cūkas ačteles.

– Tavu draugu nekas vairs nespētu atgriezt dzīvē, – es viņam sacīju un uzliku otru piecu mārciņu banknoti uz iepriekšējās. Tenkoka acis kā piekaltas vērās uz naudu. – Turklāt nevienam patiešām nav zināms, vai viņš nav aizmucis uz dažām dienām. Tādā darbā tas nav nekas neparasts. – Uz otras banknotes es uzliku trešo. – Kad viņš atgriezīsies, vīri dokos tev nemūžam neļaus aizmirst šo gadījumu. – Ceturtajai banknotei uzgūla piektā. – Un tu taču negribēsi, lai tevi soda par policijas laika izniekošanu, vai ne? Tā būtu nopietna apsūdzība, kuras dēļ tu varētu nonākt arī cietumā. – Vēl divas banknotes. – Pats par sevi saprotams, ka tu zaudētu arī darbu. – Vēl trīs banknotes pievienojās iepriekšējām. – Man būtu grūti iztēloties, ka es dodu darbu cilvēkam, kurš mani apsūdz slepkavībā. – Es uzliku vēl pēdējās divas naudaszīmes uz banknošu kaudzītes. Aploksne bija tukša.

Tenkoks aizgriezās. Es izņēmu savu naudas maku un naudas kaudzītei pievienoju vēl vienu piecu mārciņu banknoti, kā arī trīs mārciņas un desmit šiliņus. Tagad uz rakstāmgalda bija sešdesmit astoņas mārciņas un desmit šiliņi. – Un tur, no kurienes es to paņēmu, ir vēl daudz vairāk, – es noteicu, cerēdams, ka tas izklausās pārliecinoši.

Dokers lēnām pienāca pie mana rakstāmgalda un, neveltot man ne skatiena, paņēma visu naudu un iebāza sev kabatā, bet pēc tam klusējot devās ārā pa durvīm.