žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

Meizija nolēma, ka ies kājām, lai ietaupītu peniju, ko citādi atdotu par tramvaja biļeti. Pa ceļam viņa domāja par visiem tiem cilvēkiem, kurus jutās pievīlusi. “Vai Tillijas jaunkundze un Mandejas jaunkundze man kādreiz spēs piedot?” Vairākas no viņas tējnīcas viesmīlēm, galvenokārt vecākās, vairs nekur nevarēja iekārtoties darbā. Pievilto skaitā bija arī viņas vecāki, kuri pieskatīja Hariju, lai viņa varētu iet uz darbu. Vecais Džeks, kurš tik daudz palīdzēja viņas dēlam, ka grūti bija iedomāties vēl ko vairāk. Un visvairāk jau pats Harijs, kurš, Holkoma kunga vārdiem runājot, jau gatavojās uzmērīt uzvaras lauru vainagu.

Iegājusi bankā, Meizija izvēlējās garāko rindu, jo nemaz nealka pēc ātras apkalpošanas. Viņai nekur nebija jāsteidzas.

– Labrīt, Kliftones kundze! – sveicināja kasieris, kad beidzot bija pienākusi viņas kārta.

– Labrīt! – Meizija atbildēja un nolika uz letes četrus šiliņus un sešus pensus.

Kasieris uzmanīgi pārbaudīja rēķinu un tad ielika naudu atsevišķās kastītēs zem letes. Pēc tam viņš ierakstīja kvītī Meizijas atnesto summu un pastūma dokumentu viņai tuvāk. Meizija pakāpās sāņus, lai nākamā apmeklētāja varētu ieņemt vietu, līdz viņa ieliks kvīti somā.

– Kliftones kundze, – kasieris atkal sacīja.

– Jā? – viņa atbildēja un atskatījās.

– Pārvaldnieks vēlējās ar jums pārmīt kādu vārdu.

– Pilnībā saprotu, – Meizija noteica. Viņai nebija vajadzīgi paskaidrojumi par to, ka viņas kontā nepietiek naudas, lai apmaksātu pēdējo rēķinu, kas saņemts no ģimnāzijas. Viņai tas pat būs atvieglojums. Prendergasta kungs vismaz būs informēts par to, ka turpmāk netiks sūtīti kādi čeki par ārpusnodarbību aktivitātēm.

Jaunais vīrietis klusēdams veda Meiziju pāri bankas zālei un tālāk pa klusu gaiteni uz priekšu. Kad viņi bija nonākuši pie pārvaldnieka durvīm, bankas darbinieks klusi pieklaudzināja pie tām, tad tās mazliet pavēra un sacīja: – Ir atnākusi Kliftones kundze.

– Ak, jā, – noteica Prendergasta kungs. – Man ar jums jārunā, Kliftones kundze. Lūdzu, ienāciet!

“Kur gan esmu šo balsi jau dzirdējusi?” viņa nodomāja.

– Kliftones kundze, – viņš turpināja, kad Meizija bija apsēdusies, – ar patiesu nožēlu man nākas jums paziņot, ka pēdējo čeku par trīsdesmit septiņām mārciņām un desmit šiliņiem nevarējām apmaksāt. Lai gan šodien ieskaitījāt zināmu summu, diemžēl jūsu kontā joprojām naudas nav pietiekami, lai samaksātu visu. Varbūt tuvākajā nākotnē esat iecerējusi ieskaitīt vēl mazliet naudas?

– Nē, – atbildēja Meizija, izņēma no somas balto aploksni, uzlika to viņam priekšā uz galda un sacīja: – Varbūt jūs izrādīsiet man laipnību un informēsiet Bristoles municipālās labdarības iestādes, ka pēc zināma laika es samaksāšu visus tēriņus, kas saistīti ar Harija mācībām pēdējā semestrī.

– Man patiešām žēl, Kliftones kundze, – Prendergasta kungs teica. – Es no sirds gribētu jums kaut kā palīdzēt. – Viņš paņēma balto aploksni. – Vai drīkstu to atvērt? – viņš vaicāja.

– Jā, protams, – atbildēja Meizija, kura līdz pat šim brīdim bija izvairījusies no ziņas par to, cik tad patiesībā vēl ir parādā skolai.

Prendergasta kungs no rakstāmgalda paņēma plānu sudraba papīrnazi un atvēra aploksni. No tās viņš izņēma “Bristoles un Rietumanglijas apdrošināšanas kompānijas” čeku. Tajā bija rakstīts, ka Kliftones kundzei izmaksājami seši simti mārciņu.

Es pat viņas vārdu nebūtu atcerējies, ja viņa nesāktu apgalvot, ka esmu vainojams viņas vīra nāvē.

Viss sākās ar to, ka tēvs lika man piebiedroties ikgadējā darbinieku izbraukumā uz Vestonsjūpermēru. – Viņi redzēs, ka direktora dēls arī piedalās un ir ieinteresēts, un tas viņiem un viņu noskaņojumam nāks tikai par labu, – tēvs bija sacījis. Mani tas nepārliecināja. Godīgi sakot, visu to pasākumu es uztvēru kā vienu vienīgu laika izniekošanu, taču, ja reiz mans tēvs bija izlēmis, nebija nekādas jēgas pat mēģināt iebilst. Un tas patiešām arī būtu izvērties veltīgā laika izšķiešanā, ja nebijis Meizijas. Starp citu, ļoti izplatīts vārds! Arī viņa piedalījās izbraucienā. Pat man pašam bija pārsteigums, cik naski viņa piekrita pārgulēt ar priekšnieka dēlu. Nodomāju, ka pēc atgriešanās Bristolē vairs nekad viņu nesastapšu. Ļoti iespējams, ka tā arī notiktu, ja viņu nebūtu apprecējis Arturs Kliftons.

Es sēdēju pie sava rakstāmgalda un pētīju “Kļavas lapas” izmaksu tāmi. Skaitīju un pārskaitīju cerībā, ka atradīšu veidu, kā mūsu kompānija varētu ietaupīt kaut mazliet naudas. Lai cik arī pūlējos, kopsavilkums nebija iepriecinošs. Diemžēl priekšlikumu par šo līgumu pats biju izteicis, tātad pārmest varēju tikai pats sev.

Ar pretējo pusi – “Maisona kompānijas” pārstāvi – bijām ilgi kaulējušies un pēc vairākkārtējas manā budžetā neieplānotas aizkavēšanās mēs atpalikām no grafika par pieciem mēnešiem, kas nozīmēja pamatīgu soda naudu, ja noteiktajā laikā, tātad piecpadsmitajā decembrī nebūsim pabeiguši darbus. Tas, kas sākotnēji izskatījās pēc sapņu projekta un solījās nest kompānijai ievērojamu peļņu, izvērtās par īstu murgu, jo gandrīz droši varēja sacīt, ka piecpadsmitajā decembrī mēs pamodīsimies un būsim cietuši pamatīgus zaudējumus.

Mans tēvs jau uzreiz bija pret to, lai Beringtona kompānija iesaistās šajā darījumā, un savu viedokli pauda skaidri un nepārprotami. – Mums jādara tas, ko labi protam, – viņš atkārtoja katrā valdes sanāksmē. – Jau pēdējos simts gadus “Beringtonu kuģniecība” pārvadā preces pat no Zemes tālākajiem nostūriem. Saviem konkurentiem mēs atstājam Belfāstu, Liverpūli un Ņūkāslu, lai viņi būvē tur kuģus.

Es skaidri zināju, ka tēva nostāju man neizdosies mainīt, tāpēc pūlējos iespaidot jaunākos valdes locekļus, un sacīju, ka mēs pēdējos gados esam zaudējuši vairākas labas iespējas, kamēr pārējie pārķer izdevīgus piedāvājumus, kas pavisam viegli varēja kļūt arī mūsējie. Ar niecīgu pārsvaru es tomēr pārliecināju viņus pamēģināt un parakstīt līgumu ar “Maisona kompāniju” un uzbūvēt viņiem kravas kuģi, kas pievienotos viņu ātri augošajai flotei.

– Ja mēs labi pastrādāsim un “Kļavas lapu” uzbūvēsim nolīgtajā laikā, – es sacīju valdes sēdē, – noteikti būs arī nākamie sadarbības piedāvājumi.

– Cerēsim, ka mums nenāksies piedzīvot dienu, kad to rūgti nožēlosim. – Tie bija mana tēva vienīgie vārdi pēc tam, kad viņš balsošanā nebija ieguvis vairākumu.

Es to jau nožēloju. Lai gan “Beringtonu kuģniecībai” tūkstoš deviņi simti divdesmit pirmajā gadā tika prognozēta rekordliela peļņa, sāka izskatīties, ka tās filiālei “Beringtonu kuģubūve” ikgada bilancē būs vienīgais negatīvais ziņojums. Vairāki valdes locekļi jau sāka pārējiem atgādināt, ka balsojuši par mana tēva pozīciju, tādējādi norādot, ka neuzņemas atbildību par pretējo.

Tikai gluži nesen es biju kļuvis par mūsu kompānijas rīkotājdirektoru un varēju vien iztēloties, kas tiek runāts man aiz muguras. Visticamāk, tie nebija vārdi: “Kauls no vecā Beringtona kaula.” Viens no direktoru padomes locekļiem jau bija iesniedzis atlūgumu un aizejot ļoti skaidri pauda savu nostāju. Viņš brīdināja manu tēvu: – Šim puisim ir vājas spriešanas spējas. Uzmanies, lai viņš nenoved kompāniju līdz bankrotam.

Tomēr es vēl nebiju padevies, jo uzskatīju, ka mums joprojām paliek cerības uz vismaz nelielu peļņu, ja laikus pabeigsim darbu. Tik daudz kas bija atkarīgs no tā, kas notiks dažās nākamajās nedēļās! Es jau biju devis pavēli strādāt augu diennakti. Trijās astoņu stundu maiņās. Biju strādniekiem apsolījis arī prēmijas, ja pasūtījums tiks pabeigts laikus. Galu galā – aiz vārtiem taču gaida daudzi vīri, kuriem izmisīgi vajadzīgs darbs.

Es jau grasījos sacīt savai sekretārei, ka dodos uz mājām, kad viņš bez pieteikšanas ielauzās manā kabinetā. Neliela auguma, drukns vīrs ar platiem pleciem un izcilniem muskuļiem – īsts ostas krāvēja tips. Vispirms es iedomājos par to, kā gan viņš pamanījies tikt garām Potsas jaunkundzei, kura sekoja ienācējam un izskatījās neierasti satraukta. – Es nespēju viņu aizkavēt, – viņa pavēstīja acīmredzamo. – Vai pasaukt apsargu?

Ieskatījies vīrieša acīs, es teicu: – Nē.

Potsas jaunkundze palika stāvam pie durvīm, bet mēs abi viens otru vērtējoši nopētījām gluži kā mangusts un čūska. “Kurš sitīs pirmais?” Šī doma bija prātā katram no mums. Tad vīrietis negribīgi noņēma cepuri un sāka tarkšķēt. Pagāja laiks, līdz es vispār apjautu, par ko viņš runā.

– Mans labākais draugs tūdaļ izlaidīs garu! Arturs Kliftons aizies pie dieviem, ja vien jūs kaut ko nedarīsiet lietas labā.

Es sacīju, lai viņš nomierinās un paskaidro, kas tad īsti atgadījies. Kabinetā iesteidzās brigadieris. – Atvainojiet, ka Tenkoks jūs iztraucēja, kungs! – viņš sacīja, kad bija atguvis elpu. – Tomēr varu jums apliecināt, ka viss tiek kontrolēts. Nav nekā tāda, par ko jums būtu jāuztraucas.

– Un kas konkrēti tiek kontrolēts?

– Tenkoks te apgalvo, ka viņa draugs Kliftons strādājis kuģa korpusā, tad ieradusies jaunā maiņa un vīri nez kādēļ aizmetinājuši spraugu, pa kuru viņš varētu tikt ārā.

– Aizejiet un paklausieties paši! – Tenkoks sacīja. – Var dzirdēt, kā viņš klaudzinās.

– Vai tas ir iespējams, Haskins? – es vaicāju.

– Iespējams ir viss, tomēr vairāk ticams, ka Kliftons vienkārši aizšmaucis no darba un tagad jau sēž kādā krogā.

– Un kāpēc viņš nav parakstījies pirms iziešanas pa vārtiem? – neatlaidās Tenkoks.

– Tas nav nekas neparasts, kungs, – skaidroja Haskinss, neskatīdamies uz viņu. – Svarīgi ir pierakstīties, kad esi ieradies darbā, nevis tad, kad dodies projām.

– Ja nenāksiet un neapskatīsiet visu pats, – turpināja Tenkoks, – arī kapā aiziesiet ar viņa asinīm uz rokām. – Šis emociju izvirdums apklusināja pat Haskinsu.

– Potsas jaunkundz, es tagad došos uz pirmo doku, – es sacīju. – Tam nevajadzētu būt ilgi.

Druknais vīrietis izmetās no mana kabineta, vairs neteicis ne vārda.