– Vai esat padomājusi par to, kur un kad jūs varētu Hugo sastapt?

– Es skaidri zinu, kā rīkošos. Viņš reti kad dodas mājup no darba agrāk par sešiem. Tajā laikā jau vairums pārējo darbinieku ir aizgājuši. Zinu, ka viņa kabinets atrodas piektajā stāvā. Zinu, ka tās ir trešās durvis pa kreisi. Es zinu…

– Bet… vai jums ir zināms arī par Potsas jaunkundzi? – viņas runas plūdus pārtrauca Vecais Džeks. – Ja arī jums izdotos tikt garām sekretārei, nemanītai nokļūt piektajā stāvā, no viņas jums izvairīties neizdosies.

– Potsas jaunkundze? Nekad neesmu par tādu dzirdējusi. – Viņa jau pēdējos piecpadsmit gadus ir bijusi Hugo kunga privātsekretāre. No savas pieredzes varu sacīt, ka nav vajadzīgs sargsuns, ja ir tāda sekretāre kā Potsas jaunkundze.

– Tad man nāksies pagaidīt, līdz viņa dodas mājup.

– Potsas jaunkundze nekad neiet projām no darba, pirms nav aizgājis viņas priekšnieks. Un ik rītu Potsa ierodas pusstundu agrāk par viņu.

– Bet iekļūt Menorhausā man ir vēl mazākas cerības, – noteica Meizija. – Tur viņiem arī ir sargsuns. Vārdā Dženkinss.

– Tad jums nāksies atrast tādu laiku un vietu, kur Hugo kungs būtu viens pats un nevarētu paļauties uz to, ka Potsas jaunkundze vai Dženkinss atsteigsies viņam palīgā.

– Vai tad ir tāda vieta un laiks? – vaicāja Meizija.

– Ir gan, – atbildēja Vecais Džeks. – Tikai jums vajadzēs visu precīzi izplānot.

Tikai pievakarē, kad satumsa, Meizija izslīdēja no Vecā Džeka vagoniņa. Uz pirkstu galiem viņa pārgāja pār grantēto celiņu, viegli atvēra auto aizmugures durvis, apsēdās ērtajā ādas sēdeklī un durvis atkal aizvēra. Pa sānu logu viņa ļoti skaidri varēja saskatīt ēku. Meizija pacietīgi nogaidīja, kamēr logi cits pēc cita kļūst tumši. Vecais Džeks bija brīdinājis, ka Hugo kungs gaismu izslēgs viens no pēdējiem.

Meizija prātā atkārtoja jautājumus, kurus bija iecerējusi uzdot. Šo sarunu viņa bija izmēģinājusi jau vairākas dienas iepriekš, bet pēc tam vēl arī nodemonstrējusi Vecajam Džekam tajā pēcpusdienā. Viņš bija devis vairākus labus padomus, ko Meizija arī mīļuprāt izmantoja.

Neilgi pēc pulksten sešiem Rolls-Royce tika piebraukts sarkanās ķieģeļu ēkas priekšā. Šoferis izkāpa un nostājās pie automašīnas. Pēc dažiem mirkļiem kompānijas priekšsēdētājs sers Volters Beringtons iznāca pa durvīm, iekārtojās auto aizmugures sēdeklī un tika aizvests projām.

Aizvien vairāk logos iegūla tumsa, līdz apgaismots bija viens vienīgs, gluži kā spoža zvaigzne Ziemassvētku eglītes galotnē. Piepeši Meizija saklausīja, ka nočirkst grants. Viņa noslīdēja no sēdekļa un saritinājās uz grīdas. Tuvojās divi vīrieši, dziļi iegrimuši sarunā. Meizijas plānos nekādi neietilpa divi vīrieši, un viņa jau grasījās steigšus mesties ārā pa otru pusi, lai pazustu tumsā, bet nācēji piepeši apstājās.

– …un tomēr, par spīti tam, – sacīja viņai labi pazīstama balss. – Es vēlos, lai par manu līdzdalību būtu zināms tikai mums abiem.

– Protams, ser, jūs varat uz mani paļauties, – sacīja otrais. Arī šo balsi Meizija bija dzirdējusi jau iepriekš, vien nevarēja atcerēties.

– Vēl sazināsimies, veco zēn, – pirmais noteica. – Nav ne mazāko šaubu, ka bankas pakalpojumus es izmantošu atkārtoti.

Meizija dzirdēja, kā soļi attālinās. Kad atvērās automašīnas durvis, viņa sastinga. “Šofera nav. Labprātāk pats sēžas pie Bugatti stūres. Izbauda braucienu…” Tās bija nenovērtējami svarīgas ziņas, ko viņai pavēstīja Vecais Džeks.

Vīrietis ieslēdza aizdedzi, un automašīnas motors atdzīvojās. Vīrietis ļāva motoram iesilt un tad uzsāka braukšanu. Vārtu sargs pacēla roku sveicienam, kad Beringtona kungs izbrauca no doku teritorijas un pa galveno ceļu stūrēja auto pilsētas virzienā. Tā viņš darīja katru vakaru, jo tas bija viņa mājupceļš uz Menorhausu.

– Neatklāj savu klātbūtni, kamēr viņš nav sasniedzis pilsētas centru, – Vecais Džeks bija ieteicis. – Tur viņš neriskēs apstāties, jo baidīsies, ka jūs kāds varētu ieraudzīt kopā un viņu pazīs. Kad viņš būs sasniedzis pilsētas nomali, tad gan nekavējoties izmetīs jūs no automašīnas. Jums būs ne vairāk kā desmit, labākajā gadījumā, piecpadsmit minūtes laika.

– Vairāk man arī nav nepieciešams, – Meizija viņam bija atbildējusi.

Meizija gaidīja, kamēr Beringtons pabrauc garām katedrālei un šķērso Koledžgrīnu, kur šajā vakara stundā allaž bija ļoti dzīva satiksme. Tieši brīdī, kad Meizija jau grasījās slieties augšā un uzsist viņam uz pleca, automašīna piepeši samazināja ātrumu un beidzot apstājās pavisam. Durvis atvērās, viņš izkāpa, un durvis atkal aizvērās. Meizija paslepšus paraudzījās pa spraugu starp priekšējiem sēdekļiem un ar šausmām atklāja, ka auto novietots pie Royal Hotel parādes durvīm.

Prātā uzvirpuļoja daudzas domas. “Varbūt vajadzētu mesties ārā, kamēr vēl nav par vēlu? Un kālab gan viņš ieradies Royal? Vai tā ir tikai sagadīšanās, ka šī ir viena no viņas brīvdienām? Cik ilgi viņš plāno tur uzkavēties?” Meizija nolēma, ka paliks, kur bijusi, citādi kāds varētu viņu pieķert. Turklāt šī varbūt pirms mācību rēķina maksāšanas bija pēdējā iespēja aci pret aci parunāt ar viņu.

Atbilde uz vienu no viņas jautājumiem izrādījās divdesmit minūtes, bet Meizija vēl ilgi pirms tam, kad Beringtons atkal apsēdās vadītāja vietā un iedarbināja dzinēju, bija pārklājusies aukstiem sviedriem. Viņa pat nebija nojautusi, ka sirds spēj sisties tik ļoti ātri. Meizija nogaidīja, kamēr viņš bija pabraucis apmēram pusjūdzi uz priekšu, tad pieslējās sēdus un uzsita viņam uz pleca.

Kad viņš pagriezās, lai paraudzītos, viņa sejā bija lasāms satricinājums, pēc tam kļuva redzams, ka viņš Meiziju ir pazinis.

– Ko tu gribi? – viņš skarbi noprasīja, pamazām attapdamies.

– Man ir tāda sajūta, ka tu skaidri zini, ko vēlos, – Meizija atbildēja. – Mani interesē tikai Harijs un tas, lai viņa skolas nauda nākamos divus gadus būtu nomaksāta.

– Pasaki man kaut vienu pamatotu iemeslu, kālab man vajadzētu maksāt tava dēla skolas naudu.

– Tāpēc, ka viņš ir tavs dēls, – Meizija rimti atbildēja.

– Kā tu vari būt par to tik ļoti pārliecināta?

– Es tevi vēroju, kad tu pirmo reizi viņu ieraudzīji Svētā Bedas skolā, – atteica Meizija. – Un katru svētdienu Svētās Marijas baznīcā, kad viņš dziedāja korī. Es to redzēju tavās acīs toreiz un redzēju atkal tagad, kad tu mācību semestra beigās atteicies paspiest viņam roku.

– Tas nav nekāds pierādījums, – Beringtona kungs iebilda un izklausījās, ka viņš jūtas jau mazliet pārliecinātāks par sevi. – Tas nav nekas vairāk par vienkāršu sievietes intuīciju.

– Tad varbūt ir pienācis laiks pastāstīt par to arī otrai sievietei, ar kuru tu esi saistīts.

– Kāpēc tu iedomājies, ka viņa tev noticēs?

– Nekas vairāk kā sievietes intuīcija, – Meizija atteica. Šī atbilde lika viņam apklust un deva viņai drosmi turpināt sarunu. – Beringtones kundzei noteikti būs interesanti uzzināt arī to, kāpēc dienā, kad pazuda Arturs, tu tik milzīgi nopūlējies, lai policija arestētu manu brāli.

– Tā nu ir tikai sagadīšanās, nekas vairāk.

– Un tas, ka manu vīru kopš tās dienas neviens vairs nav redzējis, arī ir tikai sagadīšanās?

– Man nav nekādas saistības ar Kliftona nāvi! – iesaucās Beringtons un veica strauju pagriezienu, tik tikko izvairīdamies no pretimbraucošas automašīnas.

Meizija brīdi tikai stīvi sēdēja. Tikko izskanējušie vārdi viņai bija kā īsts satricinājums. – Tātad tieši tu esi atbildīgs par mana vīra nāvi.

– Tev nav nekādu pierādījumu, – Beringtons aizstāvoties sacīja.

– Man nekādi pierādījumi vairs nav vajadzīgi. Par spīti tam, ka tu manai ģimenei šo gadu laikā esi nodarījis milzu postu, es joprojām došu tev iespēju tikt cauri sveikā. Tas būs pavisam viegli. Tev jānodrošina, lai Harijs var turpināt mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Kad viņš būs to pabeidzis, es tevi vairs neapgrūtināšu.

Ritēja laiks, bet Beringtons klusēja. Beidzot viņš sacīja: – Man nepieciešamas dažas dienas, lai izdomātu, kā labāk noformēt maksājumus.

– Kompānijas labdarības fonds mierīgi tiks galā ar tik niecīgām summām, – noteica Meizija. – Galu galā tavs tēvs ir šā fonda priekšsēdētājs.

Šoreiz viņš nespēja uzreiz atbildēt. Varbūt viņš brīnījās, kā gan Meizija tikusi pie šādas informācijas. Ne jau viņš vienīgais Veco Džeku novērtēja par zemu. Meizija atvēra rokassomu, izņēma plāno, brūno aploksni un nolika to uz priekšējā sēdekļa viņam blakus.

Automašīna iegriezās neapgaismotā alejā. Beringtons izkāpa un atrāva aizmugures durvis. Meizija uzskatīja, ka šī tikšanās noritējusi ideāli. Kad viņa jau stāvēja uz ceļa, Beringtons pietraucās klāt un nežēlīgi sāka purināt viņu aiz pleciem.

– Tagad klausies, ko sacīšu, Meizija Kliftone, un klausies labi uzmanīgi! – viņš sacīja, acīm nikni zvērojot. – Ja tu kaut reizi vēl man draudēsi, es parūpēšos, lai tavs brālis tiek atlaists no darba, turklāt tā, lai šajā pilsētā viņu nekur vairs nepieņemtu strādāt. Un, ja tev kādreiz pietiks muļķības kaut vai ieminēties manai sievai, ka es esmu puikas tēvs, tad tevi arestēs, bet tu nenokļūsi cietumā, tu nonāksi trakomājā.

Viņš atlaida Meizijas plecus, sažņaudza pirkstus dūrē un pēc tam ietrieca to viņai sejā. Viņa nokrita zemē un sarāvās čokurā, jo baidījās no spērieniem. Kad nekas tāds nenotika, viņa paskatījās augšup uz vīrieti, kurš stāvēja līdzās, saplēsa plāno, brūno aploksni sīkos gabaliņos un izkaisīja tos gluži kā konfeti pār līgavas galvu.

Nesacījis vairs ne vārda, Beringtons ielēca automašīnā un aiztraucās projām.

Kad pa vēstuļu spraugu ieslīdēja baltā aploksne, Meizijai kļuva skaidrs – tā ir sakāve. Kad Harijs pēcpusdienā atgriezīsies no mācībām, būs jāizstāsta dēlam patiesība. Tomēr vispirms viņai bija jāiegriežas bankā, lai noguldītu iepriekšējā vakarā nopelnīto pieticīgo dzeramnaudas summu. Vajadzēja arī pateikt Prendergasta kungam, ka vairs netiks sūtīti rēķini no ģimnāzijas, jo viņas dēls semestra beigās izstāsies no šīs mācību iestādes.