Holkoma kungs sērīgi pašūpoja galvu, gandrīz kā tad, ja kāds no viņa neattapīgākajiem skolēniem nesaprata skaidrojumu. – Es tomēr ceru, ka pēc ģimnāzijas beigšanas viņš dosies uz Oksfordu un apgūs angļu literatūru.

– Un cik ilgu laiku tas prasīs? – Meizija vaicāja.

– Trīs vai varbūt arī četrus gadus.

– Pa to laiku viņš izlasīs neaptveramu daudzumu angļu literatūras.

– Noteikti ar to pietiks, lai dabūtu darbu.

Meizija iesmējās. – Tad jau viņš droši vien būs skolotājs. Kā jūs.

– Viņš nav tāds kā es, – atteica Holkoma kungs. – Uzdrīkstēšos minēt, ka viņš varētu kļūt rakstnieks.

– Vai ar rakstīšanu var nopelnīt iztiku?

– Pavisam noteikti, ja vien ir panākumi. Ja nu tomēr tas neizdodas, tad… jums taisnība, viņš varētu kļūt par skolotāju kā es.

– Man tas patiktu, – Meizija noteica, nepamanījusi ironiju Holkoma kunga balsī.

Meizija ielika aploksni somā. Vakarā, pēc ierašanās bankā, viņa vēlējās pārliecināties, vai “Harija kontā” ir pietiekami daudz naudas, lai viņa varētu izrakstīt čeku par visu summu. Trīsdesmit septiņām mārciņām un desmit pensiem. “Kad tu pārtērē kredītlimitu, naudu no tā iegūst tikai banka,” bija sacījis Patriks. Reizēm ģimnāzijas vadība viņai laipni pagarināja samaksas termiņu par divām vai trijām nedēļām, taču Patriks bija izskaidrojis, ka arī mācību iestādei, gluži tāpat kā tējnīcai, ir jāsagatavo bilance mācību semestra beigās.

Tramvaju nenācās gaidīt ilgi. Kad Meizija bija apsēdusies, viņas domas atkal atgriezās pie Patrika. Viņa nekad nebūtu gatava kādam atzīties, pat ne savai mātei, cik ļoti ilgojas pēc šā vīrieša.

Domas iztraucēja ugunsdzēsēju automašīna, kas aiztraucās garām pa ielu. Vairāki pasažieri noskatījās pa logu. Kad tā vairs nebija saredzama, Meizijas domas aizslīdēja pie “Tillijas tējnīcas”. Padzinusi Bobu Barousu, viņa sāka saņemt no bankas pārvaldnieka ziņojumus par to, ka tējnīca sāk nest stabilu peļņu katru mēnesi. Gada beigās tā pat pārsniedza Tillijas jaunkundzes rekordskaitli – simt divpadsmit mārciņas un desmit šiliņus. Tas ļāva samaksāt bankai daļu no piecsimt mārciņu lielā parāda. Un nauda pat vēl palika pāri, lai iegādātos Harijam jaunas kurpes.

Viktoriastrītas galā Meizija izkāpa no tramvaja. Ejot pāri Bedminsteras tiltam, viņa ieskatījās rokaspulkstenī, savā pirmajā saņemtajā dāvanā, un atkal iedomājās par dēlu.

Septiņi trīsdesmit divas. Laika bija vairāk nekā pietiekami, lai atvērtu tējnīcu un sagatavotos pulksten astoņos uzņemt pirmo apmeklētāju. Viņa vienmēr priecājās, ja brīdī, kad viņa pagrieza plāksnīti durvīs ar uzrakstu “atvērts” uz augšu, ārpusē jau gaidīja neliela rinda.

Viņa vēl nebija sasniegusi Haistrītu, kad garām aizjoņoja vēl viena ugunsdzēsēju automašīna. Tagad viņa varēja saskatīt arī pelēku dūmu mākoni, kas pletās debesīs. Meizija bija nonākusi Brodstrītā, un piepeši viņas sirds sāka joņot kā neprātā. Trīs ugunsdzēsēju automašīnas un viens policijas auto puslokā bija izvietoti iepretī “Tillijas tējnīcai”.

Meizija metās skriešus.

– Nē, nē, nē! Tā taču nevar būt “Tillijas tējnīca!” – viņa kliedza un tad pamanīja ielas pretējā pusē vairākas savas viesmīles, kas bija sapulcējušās nelielā grupā. Viena no viņām raudāja. Meizija atradās tikai dažu jardu attālumā no vietas, kur kādreiz atradās ieejas durvis, kad viņai priekšā nostājās policists un neļāva doties uz priekšu.

– Bet es taču esmu īpašniece! – viņa sacīja un neticīgi raudzījās uz gailošajām oglēm. Uz to, kas reiz bija viena no populārākajām tējnīcām pilsētā. Acīs sariesās asaras, un viņa sāka klepot, jo biezi, melni dūmi spiedās kaklā. Meizija raudzījās uz to, kas bija palicis pāri no kādreiz spožās letes. Tagad tā bija pārogļojusies, uz grīdas klājās pelnu kārta, krēsli un galdi ar nevainojami baltajiem galdautiem stāvēja, kur viņa tos bija redzējusi pēdējo reizi, pirms tējnīcas slēgšanas iepriekšējā vakarā.

– Man patiešām žēl, kundze, – sacīja policists, – taču jūsu pašas drošības labad iesaku pāriet ielas otrā pusē un pievienoties jūsu darbiniecēm.

Meizija pagriezās ar muguru pret “Tillijas tējnīcu” un negribīgi sāka iet pāri ielai. Vēl netikusi otrā pusē, viņa pūļa malā pamanīja to cilvēku. Mirklī, kad abu skatieni sastapās, viņš novērsās un gāja prom.

Detektīvinspektors Blekmors atvēra savu piezīmju grāmatiņu un pāri galdam paraudzījās uz aizdomās turamo.

– Vai varat man pateikt, kur jūs bijāt ap pulksten trijiem naktī, Kliftones kundze?

– Mājās, savā gultā, – atbildēja Meizija.

– Vai kāds to var apstiprināt?

– Ja šādi jūs vaicājat, vai kāds bija tajā gultā kopā ar mani, tad atbilde ir “nē”. Kālab jūs to vēlaties zināt?

Varas pārstāvis kaut ko pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā, tā iegūdams laiku pārdomām. Pēc tam viņš teica: – Mēģinu noskaidrot, vai bija iesaistīts vēl kāds.

– Kur “iesaistīts”? – Meizija nesaprata.

– Ļaunprātīgā dedzināšanā, – viņš paskaidroja, uzmanīgi vērodams Meiziju.

– Kurš gan gribētu nosvilināt “Tillijas tējnīcu”? – Meizija brīnījās.

– Es cerēju, ka jūs man šajā ziņā varētu palīdzēt, – Blekmors atteica. Viņš mirkli klusēja un gaidīja, ka Kliftones kundze pateiks kaut ko tādu, ko vēlāk pati nožēlos. Meizija nesacīja ne vārda.

Detektīvinspektors nekādi nespēja izlemt, kā īsti vērtēt Kliftones kundzi. Vai nu viņa bija ļoti aukstasinīga, vai arī neticami naiva. Viņš zināja kādu, kurš uz šo jautājumu varētu atbildēt.

Fremptona kungs piecēlās no galda, panāca pretī Meizijai un sarokojās ar viņu, bet pēc tam vedināja apsēsties.

– Ar patiesu nožēlu uzklausīju ziņas par ugunsnelaimi “Tillijas tējnīcā”, – viņš teica. – Paldies Dievam, neviens nav cietis. – Meizija gan pēdējā laikā Dievam nebija pārāk bieži pateikusies. – Es ceru, ka ēka un inventārs bija atbilstīgi apdrošināti.

– Jā gan, – atbildēja Meizija. – Pateicoties Keisija kungam, viss bija apdrošināts, taču diemžēl apdrošinātāji atsakās man izmaksāt kaut peniju, kamēr policija nav noskaidrojusi, vai es pati nebiju iesaistīta dedzināšanā.

– Nespēju noticēt, ka policija tevi varētu uztvert kā aizdomās turamo, – Fremptona kungs sacīja.

– Ņemot vērā manas finansiālās problēmas? – Meizija attrauca. – Kurš gan varētu viņus vainot!

– Tas ir vienīgi laika jautājums. Drīz viņi sapratīs, ka tas bijis smieklīgs pieņēmums.

– Man nav laika gaidīt, – Meizija noteica. – Un tieši tālab esmu atnākusi pie jums. Man ir jāatrod darbs, un reiz jūs teicāt, ka man šajā viesnīcā…

– Un tas bija nopietni domāts, – Fremptona kungs sacīja. – Tomēr agrāko posteni piedāvāt vairs nevaru. Sūzana strādā lieliski, turklāt gluži nesen esmu pieņēmis darbā arī trīs no “Tillijas” meitenēm. Man vairs nav brīvu vietu “Palmkortā”. Vienīgā vakance, ko pašlaik varu piedāvāt, gandrīz nav pieminēšanas vērta…

– Es uzklausīšu jebkuru piedāvājumu, Fremptona kungs, – atbildēja Meizija. – Un es to saku patiešām nopietni.

– Daži mūsu viesi ir izteikušies, ka labprāt vēlētos kaut ko ieēst arī pēc tam, kad restorāns vakarā ir slēgts, – stāstīja Fremptona kungs. – Esmu apsvēris domu, ka varētu piedāvāt kafiju un sviestmaizes arī pēc pulksten astoņiem vakarā un līdz brīdim, kad sešos no rīta tiek atvērta brokastu zāle. Es sākumā varu piedāvāt vien trīs mārciņas nedēļā, tiesa, visas dzeramnaudas paliek tev. Pats par sevi saprotams, ka…

– Es uzņemos šo darbu.

– Kad tu būsi gatava sākt?

– Šovakar.

Kad nākamā brūnā aploksne iekrita pa vēstuļu spraugu, Meizija to neatvērtu uzreiz ielika somā. “Cik ilgs laiks paies līdz otrajai un varbūt arī trešajai? Tad beidzot pienāks bieza balta aploksne, kurā būs vēstule ne vairs no kasiera, bet gan no ģimnāzijas direktora. Tajā būs vēstīts, ka semestra beigās Kliftones kundzes dēls tiks izslēgts no ģimnāzijas.” Meizija baidījās no mirkļa, kad Harijs būs spiests viņai lasīt priekšā šo vēstuli.

Septembrī Harijam vajadzētu uzsākt mācības sestajā klasē. Viņš nespēja noslēpt jūsmīgo mirdzumu acīs, kas parādījās ik reizi, kad viņš pieminēja “iešanu uz augšu”. Uz Oksfordu. Un tur varēs apgūt angļu literatūru pie viena no dižākajiem laikabiedriem – Elana Kviltera. Meizija nespēja izturēt domu par to, ka būs jāpasaka dēlam: “Nē, tas vairs nav iespējams.”

Pirmās dažas naktis jaunajā darbā Meizijai aizritēja visai mierīgi. Arī viss nākamais mēnesis pagāja līdzīgi. Viņai derdzās nīkšana bezdarbībā, un reizēm, kad piecos no rīta “Palmkortas” zālē ieradās apkopēju komanda, viņas secināja, ka tur vairs nav nekā uzkopjama. Pat visaizņemtākajās naktīs Meizijai nebija vairāk kā pusducis apmeklētāju – visbiežāk tie, kas izraidīti no bāra, kad pēc pusnakts tas slēgts. Šos cilvēkus vairāk interesēja dažādu piedāvājumu izteikšana pašai Meizijai, nevis mielošanās ar kafiju un šķiņķa sviestmaizēm.

Vairums šo klientu bija darījumu ļaudis, kas viesnīcā apmetās tikai uz vienu nakti, un cerību iegūt pastāvīgo klientūru nebija nekādu. Nopelnītās dzeramnaudas arī nekādi nespēja ietekmēt brūnās aploksnes likteni, kas neatvērta joprojām gaidīja somā.

Meizija zināja, – lai Harijs varētu turpināt mācības ģimnāzijā un viņam būtu kaut niecīgākā cerība tikt arī uz Oksfordu, bija tikai viens cilvēks, pie kura viņai vērsties pēc palīdzības. Ja būs nepieciešams, viņa bija gatava lūgties.

Deviņpadsmitā nodaļa

– Kas liek jums domāt, ka Hugo kungs būs gatavs palīdzēt? – Vecais Džeks vaicāja. – Agrāk viņš ne reizi nav izrādījis kaut mazāko tieksmi to darīt. Gluži pretēji…

– Ir viens iemesls. Ja uz šīs pasaules ir kāds cilvēks, kam jājūtas atbildīgam par Harija nākotni, tad tieši viņam. – Meizija jau tūlīt nožēloja šos vārdus.

Vecais Džeks mirkli klusēja un tad uzdeva jautājumu: – Vai ir kas tāds, ko jūs man nestāstāt, Meizij?

– Nē, – viņa pārāk ātri attrauca. Viņai riebās melošana, un jo īpaši viņai derdzās melot Vecajam Džekam, taču viņa bija nolēmusi, ka noslēpums tiks apglabāts kopā ar viņu.