Laikam ritot, šī rīta kafijas pauze kļuva par savdabīgu rituālu. Par spīti tam, Meizija bija pārsteigta, kad Bobs uzaicināja viņu uz satikšanos. Meizija abu attiecības bija uzskatījusi vienīgi par lietišķām. Viņš bija nopircis biļetes uz mūziklu “Burvīgā nakts”. Tas bija jauniestudējums, kurš tika demonstrēts “Hipodromā”, un viņa bija cerējusi, ka Patriks uzaicinās turp aiziet.

Meizija pateicās Bobam, tomēr sacīja, ka nevēlas sabojāt abu attiecības. Viņai būtu gribējies arī piebilst, ka ir vēl divi citi vīrieši, kuri ieņem zināmu vietu viņas dzīvē, – piecpadsmitgadnieks, kurš sācis ļoti raizēties par pūtītēm uz sejas, un kāds īrs, kurš Bristolē ierodas tikai reizi mēnesī un, pašam nemanot, kļuvis par viņas romantisko jūtu valdnieku. Bobs “nē” par atbildi neuzskatīja un pēc mēneša pārsteidza Meiziju vēl vairāk, uzdāvinādams viņai markazīta piespraudi. Meizija noskūpstīja viņu uz vaiga un nobrīnījās par to, kā gan viņš uzzinājis, ka šī ir viņas dzimšanas diena. Tajā vakarā viņa ielika piespraudi atvilktnē un būtu par to aizmirsusi, ja vien regulāri nesaņemtu vēl citas dāvanas.

Konkurenta uzstājība Patrikam likās uzjautrinoša, un viņš kādu vakaru atgādināja Meizijai, ka viņa ir izskatīga sieviete, turklāt laba partija.

Meizijai smiekli nebija prātā. – Tam jādara gals, – viņa sacīja.

– Tad kālab tu nemeklē citu piegādātāju? – viņš vaicāja.

– Jo labu piegādātāju atrast ir grūtāk nekā mīlniekus. Bobs ir uzticams, cep labākās kūkas visā pilsētā, un cenas viņa produkcijai ir zemākas nekā pie viņa sāncenšiem.

– Un viņš ir tevī iemīlējies, – noteica Patriks.

– Neķircinies! Tam jāpieliek punkts.

– Es tev pateikšu, ko pārtraukt ir vēl svarīgāk, – sacīja Patriks, pēc tam pieliecās un atvēra savu portfeli.

– Vai drīkstu tev atgādināt, ka mums bija paredzētas romantiskas vakariņas sveču gaismā, nevis lietišķa tikšanās.

– Diemžēl to nevarēs atlikt uz vēlāku laiku, – Patriks noteica un uzlika uz galda dokumentu žūksnīti. – Šie ir pārskati par pēdējiem trim tavas darbības mēnešiem, un tā nav nekāda priecīgā lasāmviela.

– Bet tu taču teici, ka situācija pamazām uzlabojas. Vai tad ne?

– Zināmā mērā tā arī ir. Tu pat esi pamanījusies savus tēriņus iegrožot līdz bankas ieteiktajam līmenim, tomēr šajā laika periodā gluži neizprotami ir kritušies tavi ienākumi.

– Kā gan tas iespējams? Mums pagājušajā mēnesī bija rekordliels apmeklētāju skaits.

– Tieši tas bija iemesls, kālab es nolēmu sīki izpētīt visus tavus čekus un rēķinus par pagājušo mēnesi. Tur kaut kas nesaskan. Meizij, es esmu nonācis pie nepatīkama secinājuma. Kāda no tavām viesmīlēm slepus ņem naudu no kases. Ēdināšanas biznesā tas nav nekas jauns, taču, reiz sācies, tas turpināsies, līdz būsi atradusi vainīgo un atlaidusi no darba. Ja zagli neatradīsi iespējami ātri, tev būs kārtējais gads bez peļņas, un tu atkal nespēsi samaksāt parādu bankai.

– Un ko tu iesaki?

– Tev ciešāk jāpavēro savas padotās. Vainīgā kādā brīdī noteikti sevi nodos.

– Kā tad es varēšu zināt, ka tā ir īstā?

– Ir vairākas pazīmes, kam jāpievērš īpaša uzmanība, – skaidroja Patriks. – Kāda varbūt dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Piemēram, iegādājusies jaunu mēteli vai dārgu rotu, vai arī ņem brīvdienas, ko parasti nevarētu atļauties. Visticamāk, viņa tev sacīs, ka viņai ir jauns draugs, bet…

– Sasodīts! – noteica Meizija. – Man liekas, es nojaušu, kura tā varētu būt.

– Kura tad?

– Kārena. Viņa tikai dažus mēnešus strādā pie manis un pēdējā laikā brīvajās nedēļas nogalēs sākusi braukāt uz Londonu. Pagājušajā nedēļā viņa ieradās darbā ar jaunu šalli un smalkiem ādas cimdiem rokās. Jāatzīstas, ka es viņu pat apskaudu.

– Nepārsteidzies ar secinājumiem, – brīdināja Patriks, – tomēr uzmani viņu ciešāk. Varbūt viņa piesavinās visas dzeramnaudas, varbūt krāmējas gar kasi, bet varbūt dara gan vienu, gan otru. Droši varu teikt tikai vienu… Tas nebeigsies tāpat vien. Visbiežāk notiek tā, ka zaglis kļūst aizvien bezkaunīgāks un pārliecinātāks par sevi. Tev jārīkojas ātri, kamēr viņa nav paguvusi izpostīt tavu biznesu.

Meizijai derdzās izspiegot savu kolektīvu. Gandrīz visas gados jaunākās viņa bija izvēlējusies pati, bet vecākās bija vēl Tilljas pieņemtas un strādāja tējnīcā jau gadiem ilgi.

Īpaši uzmanīgi viņa vēroja Kārenu, tomēr nebija nekādu pazīmju par to, ka viņa būtu zagle. Tomēr Patriks bija brīdinājis, ka zagļi parasti ir viltīgāki nekā godīgie cilvēki, turklāt Meizijai nebija iespējams Kārenu uzmanīt nepārtraukti. Un tad problēma atrisinājās it kā pati no sevis. Kārena iesniedza atlūgumu. Viņa sacīja, ka ir saderinājusies un mēneša beigās dosies pie līgavaiņa uz Londonu. Kārenas saderināšanās gredzens Meizijai likās visai iespaidīgs. Tiesa, viņa nezināja, kurš par to samaksājis. Aizgainījusi šo domu, viņa nopriecājās, ka būs mazāk iemeslu lauzīt galvu.

Kad pēc piecām nedēļām Bristolē atkal ieradās Patriks, Meizija saņēma brīdinājumu, ka ienākumi turpina kristies. Tātad Kārena nebija vainojama.

– Varbūt ir laiks vērsties policijā? – vaicāja Meizija.

– Pagaidām vēl ne. Tev noteikti nav vajadzīgas nepamatotas apsūdzības vai tenkas, kuras noteikti neuzlabos tava kolektīva noskaņojumu. Policija gan, iespējams, notvers zagli, tomēr līdz tam brīdim tu varētu zaudēt daļu savu izcilāko viesmīļu, kuras nevēlēsies dzīvot pastāvīgu aizdomu ēnā. Turklāt problēmas noteikti nāks ausīs vismaz dažiem klientiem, un tev tas nudien nav nepieciešams.

– Cik ilgi vēl es varu atļauties šādi nogaidīt?

– Paskatīsimies vēl vienu mēnesi. Ja līdz mēneša beigām vēl neko nebūsim noskaidrojuši, ziņosim policijai. – Viņš plati uzsmaidīja Meizijai. – Un tagad beigsim šīs lietišķās runas un mēģināsim atcerēties, ka svinam tavu dzimšanas dienu.

– Tā bija jau pirms diviem mēnešiem, – Meizija iebilda. – Un, nebijis Boba, tu par to pat nezinātu.

Patriks vēlreiz atvēra portfeli, taču tagad izņēma tumši zilu kārbiņu ar labi pazīstamas firmas logo uz vāka. Viņš pasniedza to Meizijai, kura lēnām atvēra dāvanu. Kārbiņā bija melnu ādas cimdu pāris un vilnas šalle tradicionālajā Burberry rakstā.

– Tātad tu esi tas, kurš mani aptīra! – viņa sacīja un apskāva Patriku. Viņš neatbildēja. – Kas noticis? – Meizija vaicāja.

– Man ir arī citas ziņas, – viņš beidzot sacīja. Meizija skatījās viņam acīs un domāja par to, kas gan vēl slikts varētu būt atgadījies. – Es esmu paaugstināts amatā. Tagad būšu direktora vietnieks mūsu firmas galvenajā birojā Dublinā. Lielāko laika daļu man nāksies pavadīt pie rakstāmgalda, un manus tagadējos pienākumus pārņems kāds cits. Es joprojām varēšu tevi apciemot, tomēr ne tik bieži.

Meizija gulēja viņa skavās un augu nakti raudāja. Viņai bija licies, ka nekad vairs negribēs apprecēties. Tagad viņa saprata, ka to vēlētos, bet mīļotais vīrietis vairs nebija pieejams. Nākamajā rītā viņa darbā ieradās ar nokavēšanos un ieraudzīja, ka Bobs viņu jau gaida. Meizija atslēdza durvis, un viņš sāka izkraut atvesto preci.

– Pēc mirkļa atgriezīšos, – viņa sacīja un devās uz darbiniekiem paredzētajām labierīcībām.

Viņa pēdējo reizi bija atvadījusies no Patrika, kad viņš stacijā kāpa vilcienā, un atkal nespēja valdīt asaras. Bija jāieskatās spogulī, jo viņa nevēlējās, lai apmeklētāji sāk uzdot liekus jautājumus. “Nekad nenesiet savas personīgās problēmas uz darbu,” Tillijas jaunkundze bieži atgādināja. “Klientiem pietiek pašiem savu problēmu, viņiem jūsējās nav vajadzīgas.”

Meizija ieskatījās spogulī. Kosmētika bija izplūdusi. – Sasodīts! – viņa skaļi noteica, kad pamanīja, ka somiņu atstājusi uz letes. Kad viņa atgriezās tējnīcas telpās, lai to paņemtu, viņai piepeši kļuva slikti. Bobs stāvēja ar muguru pret viņu un vienu roku bija ielicis kasēs aparāta atvilktnē. Meizija noskatījās, kā Bobs ieslidina banknotes un monētas bikšu kabatā, tad klusi aizver kases aparāta atvilktni un dodas atpakaļ pie sava auto, lai turpinātu izkraut atvestās kūkas.

Patrika padoms, kā rīkoties šādā situācijā, Meizijai likās zināms. Viņa nostājās pie kases aparāta un gaidīja, līdz Bobs ienāk telpā. Viņš tobrīd nesa nevis paplāti, bet gan mazu, sarkanu ādas kārbiņu, plati uzsmaidīja Meizijai un nometās uz viena ceļgala.

– Bob Barous, tu nekavējoties atstāsi šīs telpas, – Meizija sacīja tādā tonī, kas pārsteidza pat viņu pašu. – Ja es vēl kaut reizi ieraudzīšu tevi savas tējnīcas tuvumā, tad izsaukšu policiju.

Viņa bija gaidījusi neskaitāmus paskaidrojumus vai lamu straumi. Bobs klusēja, tad gluži vienkārši piecēlās kājās, nolika uz letes naudu, ko tikko bija nozadzis, un izgāja ārā, nesacījis ne vārda. Meizija sabruka uz tuvējā krēsla, un tieši tobrīd darbā ieradās pirmā viesmīle.

– Labrīt, Kliftones kundze! Šodien ir neparasti jauks laiks!

Astoņpadsmitā nodaļa

Katru reizi, kad pastkastītes spraugā ieslīdēja plāna, brūna aploksne, Meizija nodomāja, ka no Bristoles klasiskās ģimnāzijas atkal atsūtīts rēķins par Harija mācību maksu un vēl dažādiem “papildu pakalpojumiem”, kā tos mēdza dēvēt Bristoles municipālās labdarības iestādes.

Ik dienu, ejot mājās no darba, Meizija mēdza iegriezties bankā, lai dienas ieņēmumus ieskaitītu savā darījumu kontā, bet saņemtās dzeramnaudas, ko viņa dalīja ar visām viesmīlēm, nonāca citā, ko viņa bija nosaukusi par “Harija kontu”, cerībā, ka ceturkšņa beigās tajā būs gana daudz naudas, lai pietiktu mācību maksai.

Meizija atplēsa aploksni. Lai gan katru vārdu viņa neprata izlasīt, tomēr pazina parakstu un saprata, kāda summa tur uzrakstīta. Trīsdesmit septiņas mārciņas un desmit pensi. Tie bija jāsamaksā īsā laikā. Tomēr pēc tam, kad Holkoma kungs bija izlasījis pēdējo ziņojumu par Harija sekmēm, viņa nosprieda, ka investīcijas tiešām ir pamatotas.

– Un ziniet, – Holkoma kungs brīdināja, – izdevumi nemazināsies, kad viņš skolu beigs.

– Kāpēc tad ne? – Meizija nesaprata. – Ar tādu izglītību viņam nebūs grūti atrast darbu, un pēc tam jau viņš par saviem rēķiniem varēs rūpēties pats.