– Tillijas jaunkundze nemūžam nemēģinātu kādu apkrāpt. – Vēl tev jāizpēta, vai tuvākajā nākotnē nemainīsies zemes nomas maksa, – Patriks teica, neņemot vērā viņas iebildumus. – Un veic dubultu pārbaudi, lai būtu droša, ka līgumā nav punkta, kas ļauj no tevis pieprasīt maksājumus, tiklīdz tējnīca sāks nest peļņu.

– Tillijas jaunkundze neko tādu nedarītu, – Meizija teica. – Tu esi labticīga un pārāk paļaujies uz cilvēkiem, Meizij. Tikai tev jāatceras tas, ka vēlāk, kad gribēsi aizstāvēt savas tiesības, tev būs darīšana nevis ar Tillijas jaunkundzi, bet ar advokātu, kurš būs pārliecināts, ka viņam jāatstrādā savs honorārs.

– Ir pilnīgi skaidrs, ka tu neesi pazīstams ar Tillijas jaunkundzi.

– Tava ticība šai vecajai kundzei ir aizkustinoša, taču mans darbs ir tev līdzīgu cilvēku pasargāšana. Turklāt ar simt divpadsmit mārciņām un desmit šiliņiem peļņas gadā nepietiks dzīvei, jo tev nāksies atmaksāt naudu arī investoram.

– Tillijas jaunkundze sacīja, ka peļņā nebija iekļauta viņas darba samaksa.

– Tā varētu būt, tomēr tu nezini, cik liela bija viņas alga. Tev būs vajadzīgas vēl vismaz divsimt piecdesmit mārciņas gadā, lai izdzīvotu. Pretējā gadījumā tu nevarēsi maksāt investoram un Harijs nevarēs turpināt mācības ģimnāzijā.

– Nevaru vien sagaidīt, kad tu iepazīsies ar Tillijas jaunkundzi.

– Un dzeramnaudas? Domāju, ka viesnīcā tu dzeramnaudās gadā nopelni vismaz divsimt mārciņas, turklāt no šīs naudas tev nav jāmaksā nodokļi. Lai gan nešaubos, ka nākotnē kāda valdība noteikti ķersies arī pie šī jautājuma.

– Varbūt man jāpasaka Tillijas jaunkundzei, ka risks ir pārāk augsts. Galu galā tu man nepārtraukti atgādini, ka viesnīcā man ir garantēti ienākumi un bez jebkāda riska.

– Taisnība. Tomēr, ja Tillijas jaunkundze ir kaut uz pusi tik laba, kā tu par viņu stāsti, šī varētu būt iespēja, kāda otrreiz negadīsies.

– Patrik, izlem vienreiz! – Meizija teica, pūlēdamās neizrādīt aizkaitinājumu.

– Tiklīdz ieraudzīšu kantorgrāmatas.

– Tu izlemsi, kad satiksi Tillijas jaunkundzi, – Meizija sacīja, – jo tad sapratīsi vārdu “laba griba” un “reputācija” īsto nozīmi.

– Nespēju ne sagaidīt, kad ieraudzīšu šo tikumības paraugu.

– Vai tas nozīmē, ka tu mani pārstāvēsi?

– Jā, – viņš sacīja un nodzēsa cigareti.

– Un par cik lielu summu tu novērtēsi šo tukšinieci atraitni, Keisija kungs?

– Izslēdz gaismu!

– Vai esi pārliecināta, ka tas ir attaisnots risks? – vaicāja Fremptona kungs. – Tu vari daudz zaudēt.

– Mans finanšu padomdevējs uzskata, ka ir vērts mēģināt, – atbildēja Meizija. – Viņš ir pārliecināts, ka es ne tikai varēšu savilkt galus kopā, bet, atmaksājusi aizdevumu, pat tikšu pie peļņas jau piecu gadu laikā.

– Un tieši tajos gados Harijs mācīsies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

– To es labi zinu, Fremptona kungs, bet Keisija kungs panāca, ka līgums man paredz arī pieklājīgu darba samaksu. Kad būšu sadalījusi dzeramnaudas ar savām viesmīlēm, mājās nesīšu apmēram tādu pašu summu kā tagad. Svarīgākais ir tas, ka piecu gadu laikā man kontā parādīsies reāli aktīvi un kopš tā brīža visa peļņa būs mana, – viņa sacīja, pūlēdamās precīzi atsaukt atmiņā Patrika vārdus.

– Man ir skaidrs, ka esi izlēmusi, – sacīja Fremptona kungs. – Un tomēr es tevi brīdināšu. Meizij, ir milzīga atšķirība, vai tu esi darba ņēmējs, kurš skaidri zina, ka nedēļas beigās saņems nopelnīto algu, vai esi darba devējs, kura pienākums ir katru piektdienas pēcpusdienu salikt šīs algas aploksnēs, lai izsniegtu saviem padotajiem. Goda vārds, Meizij, tu esi labākā savā jomā, bet… vai tu patiešām no pakļautā vēlies kļūt par vadītāju?

– Keisijs man palīdzēs ar padomu.

– Keisijs ir spējīgs puisis, tur es tev piekrītu, tomēr viņam valsts otrā malā ir daudz nozīmīgu klientu. Bizness būs jāvada tev. Dienu no dienas. Ja kaut kas noies greizi, viņš nevarēs allaž būt blakus un paturēt tev rociņu.

– Bet cita tāda izdevība man vairs negadīsies! – Tas bija otrs Patrika izteikums.

– Tad lai notiek, Meizij! – piekāpās Fremptona kungs. – Un zini, mums viesnīcā tevis patiešām pietrūks. Vienīgais iemesls, kāpēc varētu sacīt, ka tik neaizvietojama neesi, ir tas, ka tu ļoti labi izskoloji savu palīdzi.

– Sūzana jūs nepievils, Fremptona kungs.

– Par to esmu pārliecināts, taču viņa nekad nebūs Meizija Kliftone. Ļauj man pirmajam novēlēt tev visu iespējamo veiksmi tavā izvēlētajā ceļā. Ja nu gadījumā viss neiet tik gludi, tev šeit allaž atradīsies vieta.

Fremptona kungs piecēlās no galda un paspieda roku Meizijai. Gluži tāpat kā pirms sešiem gadiem.

Septiņpadsmitā nodaļa

Pēc mēneša Meizija parakstīja sešus dokumentus, klātesot National Provincial bankas pārvaldniekam Prendergasta kungam. Taču pirms tam Patriks kopā ar viņu pārskatīja visus dokumentus, teikumu pēc teikuma, un apmierināts atzina, ka ļoti kļūdījies, šauboties par Tillijas jaunkundzes godaprātu. Viņš sacīja Meizijai, ka viņam vispār vairs nebūtu darba, ja visi rīkotos tik godīgi kā Tillijas jaunkundze.

Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit ceturtā gada deviņpadsmitajā martā Meizija pasniedza Tillijas jaunkundzei piecsimt mārciņas, pretī saņemot ciešu apskāvienu un tējnīcu. Pēc nedēļas Tillijas jaunkundze un Mandejas jaunkundze aizbrauca uz Kornvolu.

Meizija pirmo reizi atvēra tējnīcas durvis jau kā īpašniece, tomēr bija nolēmusi saglabāt iepriekšējo nosaukumu. Patriks bija ieteicis viņai nenovērtēt par zemu tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā dibinātā uzņēmuma jau iegūto reputāciju, kuru tas nopelnījis, nesot Tillijas vārdu, un pat nemēģināt mainīt nosaukumu. Vismaz tik ilgi, kamēr Tillijas jaunkundzes vārds vēl visiem labā atmiņā, un drošāk arī pēc tam to nedarīt. – Pastāvīgajiem klientiem nepatīk pārmaiņas, jo īpaši straujas. Neliec viņiem tādas piedzīvot.

Paklausījusi šādam padomam, Meizija tomēr ieviesa dažus jauninājumus, kuri neaizskāra pastāvīgo klientu ieradumus. Viņa nodomāja, ka svaigi galdauti nekādi nevarētu kaitēt. Krēsli un pat galdi jau bija ieguvuši, maigi izsakoties, savādu izskatu. Un Tillijas jaunkundze laikam nebija pamanījusi, ka paklājs izdilis mazliet par daudz.

– Neskrien par ātru, – Patriks brīdināja Meiziju vienā no savām ikmēneša apciemojuma reizēm. – Atceries, ka naudu iztērēt ir daudz vieglāk, nekā nopelnīt. Un nebrīnies, ja daži no pastāvīgajiem Tillijas klientiem vienkārši pazudīs, bet tu dažos pirmajos mēnešos nenopelnīsi tik, cik biji ieplānojusi.

Patrikam izrādījās taisnība. Pirmajā mēnesī apmeklētāju skaits samazinājās, tas pats turpinājās arī otrajā mēnesī, tādējādi pierādot faktu, ka Tillijas jaunkundze patiešām bijusi ļoti iemīļota. Ja trešajā mēnesī klātos tikpat slikti, Patriks ieteiktu pievērst uzmanību skaidrās naudas plūsmai un kredītlimitam, taču lejupslīde – vēl viens Patrika lietots termins – apstājās un klientu skaits mazliet pat palielinājās.

Pirmā patstāvīgās saimniekošanas gada beigās Meizija faktiski bija uzskatāma par izputinātu. Viņai nebija izdevies nopelnīt pat tik daudz, lai atmaksātu kaut daļu no bankas piešķirtā aizņēmuma.

– Nesatraucies tik ļoti, mana dārgā, – Tillijas jaunkundze viņai sacīja kādā no savām retajām viesošanās reizēm Bristolē. – Arī man vairākus gadus nācās pacīnīties, lai sāktu kaut ko pelnīt. – Meizija nevarēja atļauties ziedot gadus. Viņai šādas iespējas gluži vienkārši nebija.

Nākamais gads iesākās cerīgi. Atgriezās arī daži Meizijas pastāvīgie apmeklētāji, kuri iepriekš bija sekojuši viņai uz “Palmkortu”. Etkinss bija tik ļoti izplūdis miesās un viņa cigārs bija kļuvis tik garš, ka Meizija varēja vien iztēloties, cik lieliski attīstās viņa izklaides bizness. Katru rītu vienpadsmitos ieradās vecais lāga Krediks, tērpies lietusmētelī un allaž paņēmis līdzi lietussargu, neatkarīgi no laika apstākļiem. Paretam nāca arī Holkoma kungs, kurš parasti vēlējās zināt, kādas ir Harija sekmes, un Meizija nekad neļāva skolotājam maksāt rēķinu. Lai kad arī Patriks atbrauktu uz Bristoli, viņa pirmā pieturas vieta allaž bija “Tillijas tējnīca”.

Otrā gada laikā Meizija nomainīja vienu piegādātāju, kuram nebija īsti saprotama vārdu “svaigs” un “sakaltis” nozīme. Viņa atbrīvojās arī no viesmīles, kura nepiekrita vispārpieņemtajam uzskatam, ka klientam vienmēr ir taisnība. Vairākas jaunas sievietes pieteicās uz šo vietu, jo sabiedrības uzskati par to, ka sievietei vajadzīgs algots darbs, bija kļuvuši progresīvāki. Meizija pieņēma kādu jaunu sievieti, vārdā Kārena. Viņai bija blondi, sprogaini mati, lielas zilas acis un tāda figūra, par kuru modes žurnālos saka: “Augums kā smilšu pulkstenis.” Meizija sprieda, ka šī sieviete piesaistīs vairāk klientu, kas jaunāki par lielāko daļu viņas pašreizējo apmeklētāju.

Atrast citu kulinārijas izstrādājumu piegādātāju bija grūtāk. Vairākas firmas meklēja sadarbības iespējas, tomēr Meizijas prasības bija ļoti augstas. Kad uz viņas sliekšņa nostājās Bobs Barouss no “Barousa beķerejas”, kas dibināta tūkstoš deviņi simti trīsdesmit piektajā gadā, un sacīja, ka “Tillijas tējnīcai” jākļūst par viņa pirmo klientu, Meizija noslēdza ar viņu līgumu par mēnesi garu izmēģinājuma laiku.

Izrādījās, ka Bobs ir strādīgs un uzticams, turklāt viņa piegādātā prece allaž bija tik svaiga, ka Meizijas klienti mēdz sacīt: “Labi, varbūt vēl vienu.” Viņa ceptās smalkmaizītes ar krēmu vai augļiem bija ļoti iecienītas, taču par īstu sensāciju kļuva jaunievedums – šokolādes kūkas. Tās no letes pazuda tik ātri, ka līdz dienas vidum vairs nebija nevienas. Meizija gan mudināja Bobu cept vairāk, taču viņš vienmēr atbildēja, ka tas nav iespējams.

Kādā rītā, kad Bobs bija izkrāvis atvesto preci, Meizija pamanīja, ka viņš izskatās nomākts, un piedāvāja iedzert kafiju. Viņš atzinās, ka saskāries ar tādām pašām naudas plūsmas problēmām, kādas piedzīvoja Meizija savā pirmajā patstāvīgās saimniekošanas gadā, tomēr bija pārliecināts, ka drīz vien stāvoklis uzlabosies. Gluži nesen viņam bija izdevies noslēgt sadarbības līgumu ar divām kafejnīcām, tomēr viņš bija ļoti pateicīgs Meizijai par doto pirmo iespēju.