“Kaut vairāk būtu tādu veco lāga Krediku!” nodomāja Meizija, tomēr viņa neļāva Harijam nojaust par savām raizēm pat pēc tam, kad Holkoma kungs atgādināja, ka Harijs Bristoles klasiskajā ģimnāzijā pavadīs nākamos piecus gadus. Viņa tikai pateica skolotājam, ka Harijs būs pirmais viņu ģimenē, kurš nav pametis mācības četrpadsmit gadu vecumā.

Līdz brīdim, kad Harijam skolai nepieciešamās lietas bija pilnībā sagādātas, Meizija bija atsākusi uz darbu iet kājām, ietaupot piecus pensus nedēļā uz tramvaja biļešu rēķina. Savai mātei viņa teica: – Viena mārciņa gadā. Ar to pietiks, lai nopirktu Harijam jaunu uzvalku.

Gadu gaitā Meizija bija sapratusi, ka atvases savus vecākus uzskata par neizbēgamu nepieciešamību, turklāt reizēm vecāki var kļūt arī par neērtības cēloni.

Pirmajā reizē, kad Svētā Bedas skolā Meizija ieradās uz vecāku sapulci, izrādījās, ka viņa ir vienīgā no visām skolēnu mātēm, kurai galvā nav cepures. Pēc šā gadījuma viņa sev vienu nopirka lietoto preču veikalā. Lai cik nemoderna tā arī kļūtu, šai cepurei nāksies būt Meizijas pavadonei līdz brīdim, kad Harijs beigs mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

Harijs bija piekritis, ka māte pirmajā semestra dienā pavada viņu uz ģimnāziju, tomēr viņa bija nospriedusi, ka dēls ir gana pieaudzis, lai pēc nodarbībām pats vakarā ar tramvaju atbrauktu mājās. Meiziju vairāk uztrauca nevis tas, kā Harijs nokļūs ģimnāzijā un pēc tam atkal mājās, bet gan tas, ko iesākt vakaros. Tagad Harijs semestra laikā vairs nedzīvos internātā un nakšņos mājās. Meizijai nebija ne mazāko šaubu, ka dzīvošana vienā istabā ar tēvoci Stenu nozīmēs vienas vienīgas asaras. Pošoties Harija pirmajai skolas dienai, viņa centās par to nedomāt.

Cepure vietā, labākais un vienīgais mētelis nesen iztīrīts, kājās situācijai atbilstošas melnas kurpes un viņas vienīgais zīda zeķu pāris. Meizija jutās gatava sastapties ar pārējiem vecākiem. Kad viņa nonāca lejā pa kāpnēm, Harijs jau gaidīja pie durvīm. Savā jaunajā skolas uzvalkā, kur melnais lieliski saskanēja ar bagātīgi sarkano toni, viņš izskatījās tik elegants, ka Meizijai gribējās vadāt dēlu pa Stilhausleinu un visiem izrādīt. Lai zina, ka ir kāds no šīs ielas, kurš mācās Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

Gluži tāpat kā todien, kad pirmo reizi devās uz Svētā Bedas skolu, viņi iekāpa tramvajā, taču Harijs nolēma izkāpt vienu pieturu pirms vajadzīgās. Meizijai vairs nebija ļauts turēt dēlu pie rokas, tomēr viņa vairākkārt pastūma taisnāk cepuri viņam galvā.

Ieraudzījusi daudzos jaunekļus, kuri pulcējās pie skolas vārtiem, Meizija sacīja: – Es nu labāk iešu, citādi vēl nokavēšu darbu. – Tas samulsināja Hariju, jo viņš zināja, ka Fremptona kungs piešķīris viņai brīvdienu.

Meizija apskāva dēlu un raižpilni noraudzījās, kā Harijs dodas kalnup. Pirmais Hariju sveicināja Džailss Beringtons, un Meiziju tas izbrīnīja, jo dēls bija sacījis, ka draugs droši vien dosies uz Ītonu. Abi puiši sarokojās gluži kā pieauguši vīrieši, kuri tikko noslēguši svarīgu darījumu.

Pūļa malā Meizija ievēroja Beringtona kungu ar kundzi. “Vai viņš nodrošinājies, lai nesastaptos ar mani?” Pēc īsa mirkļa viņiem pievienojās Dīkinsa kungs un kundze, bet vecākiem līdzi – laimīgais stipendijas ieguvējs. Visi sarokojās.

Pamazām vecāki posās projām un atvadījās. Beringtona kungs vispirms paspieda roku savam dēlam, bet pēc tam Dīkinsam. Harija pastiepto roku viņš izlikās nemanām un aizgriezās. Beringtones kundze izskatījās samulsusi, un Meizija nodomāja, ka vēlāk viņa varbūt pavaicās, kālab vīrs nav vēlējies paspiest roku Džailsa labākajam draugam. Ja kundze vaicās, tad noteikti nesaņems patiesu atbildi, par to Meizija bija droša. Viņa bažījās, ka nepaies ilgs laiks un Harijs sāks taujāt, kālab Beringtona kungs allaž tik noraidoši izturas pret viņu. Meizija gan sprieda, ka diezin vai Harijs varēs noskaidrot patiesību, jo tā bija zināma tikai trijiem cilvēkiem.

Sešpadsmitā nodaļa

Tillijas jaunkundze “Palmkortā” iegriezās jau tik bieži, ka viņai nu bija pašai savs galdiņš.

Parasti viņa atnāca ap pulksten četriem un pasūtīja Earl Grey tēju un sviestmaizi ar gurķi. Viņa vienmēr noraidīja piedāvājumu izvēlēties kaut ko no plašā krēma kūku, želejas kūku un šokolādes eklēru klāsta, tomēr reizēm atļāvās ar sviestu apziestu plāceni. Kad Tillijas jaunkundze kādā pēcpusdienā ieradās neilgi pirms pieciem, kas viņai bija neraksturīgi vēlu, Meizija ļoti nopriecājās, ka viņas iecienītais galdiņš tobrīd ir brīvs.

– Meizij, vai šodien tu man nevarētu ierādīt galdiņu, kurš atrodas mazliet nomaļākā vietā? Man gribētos ar tevi pārmīt dažus vārdus.

– Protams, Tillijas jaunkundz, – atteica Meizija un veda viņu uz Holkoma kunga iecienīto galdiņu aiz pīlāra zāles tālākajā stūrī. – Pēc desmit minūtēm man būs mazliet laika, – teica Meizija, – un tad jums pievienošos.

Kad atnāca viņas palīdze Sūzana, Meizija paskaidroja, ka uz dažām minūtēm piebiedrosies Tillijas jaunkundzei, bet nav nepieciešams viņu apkalpot.

– Vai tā vecā pīle ir neapmierināta ar kaut ko? – Sūzana vaicāja.

– Tā vecā pīle man iemācīja visu, ko es protu, – Meizija atteica un pasmaidīja.

Kad pulkstenis vēstīja, ka ir jau pieci pēcpusdienā, Meizija šķērsoja zāli un apsēdās pretī Tillijas jaunkundzei. Meizija reti sēdēja kopā ar apmeklētājiem un tās dažas reizes, kad tas bija noticis, nekad nejutās ērti.

– Varbūt gribi kādu tasi tējas, Meizij?

– Nē, paldies, Tillijas jaunkundz.

– Pilnībā saprotu. Centīšos tevi ilgi neaizkavēt. Sacīšu atklāti… es atnācu, jo vēlējos sastapt tevi. Vai drīkstu vaicāt, kā klājas Harijam?

– Kaut viņš vienreiz pārstātu augt! – atteica Meizija. – Man liekas, ka to vien daru, kā ik pēc dažām nedēļām palaižu garākas viņa bikšu staras. Tādā tempā viņa garās bikses jau gada laikā kļūs par īsbiksēm.

Tillijas jaunkundze iesmējās. – Un kā viņam sokas darbi?

– Semestra beigu liecībā sacīts… – Meizija apklusa un pūlējās atcerēties īstos vārdus. – “Visai apmierinošs iesākums. Daudzsološi.” Viņš jau ir kļuvis par labāko audzēkni angļu valodā un literatūrā.

– Kāda ironija! – Tillijas jaunkundze iesaucās. – Ja pareizi atceros, tieši tas bija iemesls, kālab viņam īsti nepaveicās eksāmenā.

Meizija pamāja un centās nedomāt par finansiālajām sekām, ko bija radījusi Harija nepietiekamā uzmanība pret Tomasa Hārdija romāniem.

– Tu noteikti ar viņu ļoti lepojies, – Tillijas jaunkundze teica. – Kad svētdien biju Svētās Marijas baznīcā, ļoti nopriecājos, ieraudzījusi viņu atkal dziedam korī.

– Jā, taču tagad viņam jāsamierinās ar atrašanos pēdējā rindā kopā ar pārējiem baritoniem. Dienas, kad viņš bija solists, ir aizgājušas uz neatgriešanos. Taču viņš piedalās teātra klubā. Tā kā Bristoles klasiskajā ģimnāzijā nav meiteņu, viņam uzticēta Ursulas loma skolas uzvedumā.

– “Liela brēka, maza vilna”, – noteica Tillijas jaunkundze. – Es nedrīkstu tērēt vēl vairāk tava laika. Tad nu ķeršos pie tā, kālab esmu atnākusi. – Viņa iedzēra malku tējas, it kā vēlētos saņemties, un tad steidzīgi teica: – Man nākamajā mēnesī paliks sešdesmit gadu, mana dārgā, un jau kādu laiku es apsveru domu par pensionēšanos.

Meizijai nekad pat prātā nebija ienācis, ka Tillijas jaunkundze neturpinās strādāt līdz laika galam.

– Mēs ar Mandejas jaunkundzi domājam par to, ka vajadzētu pārcelties uz Kornvolu. Jau esam noskatījušas kādu nelielu māju pie jūras.

“Jūs nedrīkstat aizbraukt no Bristoles!” Meizijai gribējās kliegt. “Ja jūsu abu te nebūs, pie kā es vērsīšos pēc padoma?”

– Pagājušajā mēnesī man kaut kas ienāca prātā, – turpināja Tillijas jaunkundze. – Kāds vietējais biznesmenis vēlējās nopirkt no manis tējnīcu, un tas nozīmē, ka viņš to iekļaus kādā strauji augošā impērijā. Vispār jau man ir vienalga, vai tas notiks, tomēr viņa piedāvājums bija pārāk vilinošs, lai no tā viegli atteiktos. – Meizija vēlējās uzdot Tillijas jaunkundzei vienu jautājumu, tomēr klusēja, jo nevēlējās pārtraukt dedzīgo runu. – Kopš tās dienas es daudz domāju par šo jautājumu un izlēmu. Ja tu varētu man maksāt to pašu summu, ko piedāvā viņš, tad daudz labāk es tējnīcu pārdodu tev, nevis kādam svešiniekam.

– Un cik tad viņš piedāvāja?

– Piecus simtus mārciņu.

Meizija nopūtās. – Jūtos glaimota, ka par mani iedomājāties, – viņa beidzot noteica. – Tomēr patiesība ir tāda, ka man nav pat piecsimt peniju, par piecsimt mārciņām nemaz nerunājot.

– Es jau baidījos, ka tu atbildēsi tieši tā, – sacīja Tillijas jaunkundze. – Bet, ja tu atrastu kādu atbalstītāju, viņam tā būtu laba iespēja ieguldīt naudu. Pagājušajā gadā man bija peļņa. Simt divpadsmit mārciņas un desmit šiliņi. Un šajā summā neietilpst mana nopelnītā alga. Es pat varētu tev pārdot tējnīcu par mazāk nekā pieciem simtiem mārciņu, taču mēs esam atradušas pasakainu mazu namiņu pie jūras un tā īpašnieks vēlas saņemt trīs simtus. Viņš nepiekāpsies ne par peniju. Mums ar Mandejas jaunkundzi gadu vai divus nāksies iztikt tikai no saviem iekrājumiem. Tā kā nevienai no mums pensija nedos atspaidu, tad liekiem diviem simtiem mārciņu būs ļoti liela nozīme.

Brīdī, kad Meizija grasījās paust Tillijas kundzei savu nožēlu par to, ka jāatsaka, telpā ienāca Patriks Keisijs un apsēdās pie sava iecienītā galdiņa.

Meizija un Patriks baudīja tuvību, un tikai vēlāk Meizija viņam pastāstīja par Tillijas jaunkundzes piedāvājumu. Viņš piecēlās sēdus, aizsmēķēja cigareti un dziļi ievilka dūmu.

– Nopelnīt tādu summu nav pārāk sarežģīti. Brunelam, kurš vāca naudu Kliftonas piekartilta būvniecībai, klājās daudz grūtāk.

– Iespējams, bet Kliftones kundzei, kurai īsti nav pat divu puspensu, tas ir nepaceļams smagums.

– Jā, bet tev vajadzētu zināt par naudas plūsmu un pierādītiem ienākumiem, nemaz jau nerunājot par tējnīcas vērtību. Vai zini, es gribētu ieskatīties pēdējo piecu gadu grāmatvedības dokumentos un pārliecināties, ka tev ir pateikts viss nepieciešamais.