Kad Patriks ienāca “Palmkortā”, uz viņa pusi pagriezās vairākas galvas, paraudzīties vērīgāk gribēja ne tikai Meizija vien. Liela auguma, vairāk nekā sešas pēdas garš, tumšiem, viļņotiem matiem, ar atlēta ķermeni. Ar to pietika, lai daudzām sievietēm viņš liktos pievilcīgs, taču uz Meiziju vislielāko iespaidu atstāja šā vīrieša smaids, un viņai likās, ka lielai daļai pārējo viņa apbrīnotāju arī.

Patriks bija Meizijai pastāstījis, ka strādā finanšu jomā, taču viņai jau bija pieredze ar Ediju, kurš apgalvoja, ka darbojas izklaides biznesā. Darba dēļ Patrikam vienu vai divas reizes mēnesī vajadzēja ierasties Bristolē, un tad viņš mēdza Meiziju uzaicināt vakariņās, uz teātri vai kino. Reizēm viņa pat atļāvās neievērot noteikumu, ko pati sev bija pieņēmusi, – viņa nesteidzās uz pēdējo tramvaju, lai nokļūtu Stilhausleinā.

Meizija nejustos pārsteigta, ja uzzinātu, ka Patrikam Korkā ir sieva un pusducis bērnu, lai gan viņš, roku uz sirds uzlicis, zvērēja, ka ir vecpuisis.

Katru reizi, kad “Palmkortā” iegriezās Holkoma kungs, Meizija ierādīja viņam galdiņu tālākajā zāles stūrī, ko daļēji aizsedza milzīgs pīlārs, un tālab viņš varēja it kā nošķirties no pārējiem regulārajiem apmeklētājiem. Un Meizija izmantoja iespēju, lai Holkoma kungam pastāstītu par Harija panākumiem.

Reiz gan Holkoma kungu vairāk interesēja nākotne, nevis pagājušo dienu notikumi. – Ko Harijs iesāks pēc tam, kad būs pabeidzis Svētā Bedas skolu?

– Neesmu par to īpaši daudz domājusi, – Meizija atzinās.

– Vēl ir laiks.

– Patiesībā tas notiks jau pavisam drīz, – iebilda Holkoma kungs. – Neticu, ka vēlēsieties, lai viņš atgriežas Merivudas skolā.

– Nē, es to patiešām nevēlos, – strikti atbildēja Meizija. – Un tomēr… kāda tad ir izvēle?

– Harijs teic, ka vēlētos mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Viņš gan raizējas, ka gadījumā, ja nelaimēsies iegūt stipendiju, jūs nevarēsiet samaksāt skolas naudu.

– Tā nebūs problēma, – Meizija pārliecināti teica. – Ar manu pašreizējo algu un dzeramnaudām, ko saņemu. Nevienam taču nav jāzina, ka esmu viesmīle.

– Lieliska viesmīle. – Holkoma kungs pārlaida skatienu apmeklētāju pilnajai telpai. – Mani izbrīna tikai tas, ka vēl neesat atvērusi pati savu kafejnīcu.

Meizija iesmējās un vairs nedomāja par šo ieteikumu. Līdz dienai, kad pie viņas gluži negaidīti ieradās Tillijas jaunkundze.

Meizija katru svētdienu apmeklēja rīta dievkalpojumu Svētās Marijas baznīcā, lai paklausītos dēla dziedāšanā. Mandejas jaunkundze jau bija Meiziju brīdinājusi, ka pavisam drīz Harijam varētu būt balss lūzums. Diemžēl bija vājas cerības, ka tad paies dažas nedēļas un viņš varēs dziedāt tenora solo partijas.

Tajā rītā Meizija pūlējās koncentrēties un klausīties sprediķi, taču domas klejoja pavisam citur. Viņa paskatījās pāri baznīcas ailai, kur sēdēja Beringtona kungs ar kundzi. Viņiem blakus bija Džailss un divas meitenes. Viņa pieņēma, ka tās varētu būt Beringtonu meitas, kuru vārdi viņai nebija zināmi. Harijs viņai bija sacījis, ka Džailss Beringtons ir viņa tuvākais draugs, lai gan pirmajā mācību dienā blakus gadījušies pavisam nejauši. Meizija ļoti cerēja, ka nekad nepienāks diena, kurā dēls uzzinās patiesību par Džailsu. Proti, ka viņš varbūt ir kaut kas vairāk nekā tikai labs draugs.

Meizija bieži vēlējās, kaut spētu vairāk palīdzēt Harijam viņa pūliņos iegūt stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Lai gan Tillijas jaunkundze bija viņai iemācījusi izlasīt ēdienkarti, saskaitīt, atņemt un pat uzrakstīt dažus vienkāršus vārdus, doma par to, kādiem pārbaudījumiem Harijs sevi pakļāvis, lika viņai nodrebēt.

Mandejas kundze uzmundrināja Meiziju ar apgalvojumiem, ka Harijs nekad nebūtu tik tālu ticis, ja viņa nebūtu tik patiesi ziedojusies šā mērķa labad un daudz ko upurējusi. – Un jebkurā gadījumā, – Mandejas jaunkundze bija piebildusi, – jūs esat tikpat gudra kā Harijs, tikai jums nebija dotas tādas iespējas, kādas pavērušās viņam.

Holkoma kungs pastāvīgi informēja Meiziju par visu, ko Harijs jau paveicis, lai saņemtu stipendiju. Jo tuvāk bija eksāmena diena, jo Meizijas nervozitāte vairāk līdzinājās pašu skolēnu satraukumam. Viņa atskārta, cik patiess bijis Vecā Džeka izteikums par to, ka bieži vien būt vērotājam ir mokošāk, nekā pašam piedalīties.

“Palmkorta” tagad katru dienu bija pārpildīta, tomēr tas neatturēja Meiziju no jauninājumu ieviešanas laikā, kas presē tika dēvēts par “vieglprātīgajiem trīsdesmitajiem”.

No rītiem viņa saviem klientiem sāka piedāvāt dažādu šķirņu cepumus, ko baudīt pie kafijas. Pēcpusdienas tējas laika piedāvājums kļuva tikpat populārs, jo īpaši pēc tam, kad Harijs viņai pateica, ka Beringtones kundze bija piedāvājusi izvēlēties Indijas vai Ķīnas tēju.

Tomēr Fremptona kungs neatļāva ieviest tādu papildinājumu pie tējas kā maizītes ar kūpinātu lasi.

Katru svētdienu Meizija nometās ceļos uz nelielā spilventiņa un veltīja Visaugstajam tikai vienu vienīgu lūgšanu. – Lūdzu, Dievs, izdari tā, lai Harijs dabūtu stipendiju! Ja viņš to iegūs, tad es Tevi vairs nekad neapgrūtināšu ar saviem lūgumiem.

Līdz eksāmenam bija atlikusi vairs tikai nedēļa, un Meizija naktīs nespēja aizmigt. Viņa gulēja vaļējām acīm un prātoja, kā gan Harijs ar to visu tiek galā. Daudzi Meizijas pastāvīgie apmeklētāji sūtīja viņam savus laba vēlējumus. Vieni tālab, ka bija dzirdējuši Hariju dziedam, citiem savukārt viņš bija vedis laikrakstus, vēl citiem bērni bija izturējuši tādu pat pārbaudījumu vai arī viņiem tāds vēl bija priekšā. Meizijai bija sajūta, ka teju puse Bristoles iedzīvotāju kārto šo eksāmenu.

Pārbaudījuma rītā Meizija vairākiem pastāvīgajiem klientiem ierādīja nepareizu galdiņu, vecajam lāga Kredikam atnesa kafiju viņa iecienītās karstās šokolādes vietā un diviem klientiem pat piedāvāja samaksāt kādam citam domātu rēķinu.

Harijs viņai sacīja, ka visu paveicis samērā labi, tomēr nezina, vai tas būs pietiekami. Viņš pieminēja kādu cilvēku, vārdā Tomass Hārdijs, tomēr Meizija īsti nebija pārliecināta, vai tas ir dēla draugs vai kāds no pasniedzējiem.

Kad torīt “Palmkortas” pulkstenis vēstīja par desmitās rīta stundas iestāšanos, Meizija zināja, ka tajā brīdī skolas direktors izliek uz ziņojumu dēļa lapu ar eksāmenu rezultātiem. Pagāja vēl divdesmit minūtes, līdz ieradās Holkoma kungs un taisnā ceļā devās uz savu ierasto galdiņu aiz pīlāra. Skolotāja seja neko nevēstīja par to, kā Harijam klājies eksāmenā. Meizija aši šķērsoja telpu un devās pie viņa. Pirmo reizi šo četru gadu laikā viņa atļāvās apsēsties pretī apmeklētājam. Tiesa, vārdi “sabruka uz krēsla” šajā gadījumā būtu iederīgāki.

– Harijs eksāmenu nokārtoja ar izcilību, – Holkoma kungs pavēstīja, – tomēr baidos, ka stipendiju viņš nesaņems.

– Kā tas jāsaprot? – vaicāja Meizija, pūlēdamās apturēt roku drebēšanu.

– Divpadsmit labākajiem kandidātiem bija astoņdesmit vai vairāk procentu pareizu atbilžu. Viņiem tiek piešķirta stipendija, kas nav piesaistīta konkrētam mācību priekšmetam. Harija draugam Dīkinsam bija deviņdesmit divi procenti pareizu atbilžu. Vislabākais rezultāts. Arī Harija veikums ir slavējams. Viņam ir septiņdesmit pieci procenti. Septiņpadsmitais labākais rezultāts no trijiem simtiem. Frobišera kungs sacīja, ka Harijam nav paveicies ar angļu valodas un literatūras pārbaudījumu. Tieši tā dēļ viņa rezultāti ir zemāki.

– Viņam vajadzēja lasīt Hārdiju, nevis Dikensu, – sacīja sieviete, kura mūžā nebija izlasījusi nevienu grāmatu.

– Harijam tiks piedāvāta vieta Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, tomēr ikgadēju simt mārciņu stipendiju viņam nepiešķirs.

Meizija pielēca kājās. – Tātad es tagad strādāšu nevis divas, bet trīs maiņas, jo viņš Merivudas skolā neatgriezīsies. Holkoma kungs, to es jums saku pavisam nopietni.

Vairākas dienas Meiziju pārsteidza tas, cik daudzi pastāvīgie apmeklētāji apsveica viņu ar Harija iespaidīgajiem panākumiem eksāmenā. Viņa uzzināja arī to, ka dažu apmeklētāju bērni nav šo pārbaudījumu izturējuši tikai viena trūkstoša procentpunkta dēļ un viņiem nākas ķerties pie otrās labākās izvēles. Tas viss vēl vairāk stiprināja Meizijas apņēmību panākt, lai mācību semestra pirmajā dienā Harijs noteikti būtu Bristoles klasiskās ģimnāzijas audzēkņu skaitā.

Nākamās nedēļas laikā viņa pamanīja kādu dīvainību. Viņai doto dzeramnaudu apjoms bija dubultojies. Vecais lāga Krediks ieslidināja viņai kabatā piecu mārciņu naudaszīmi un noteica: – Tas Harijam. Lai viņš var pierādīt, ka ir savas mātes vērts.

Stilhausleinas divdesmit septītās mājas durvju vēstuļu spraugā ieslīdēja plāna, balta aploksne, un šo faktu jau pašu par sevi varēja uzskatīt par notikumu. Harijs pašrocīgi atvēra aploksni un izlasīja vēstuli mātei priekšā. “Kliftonam H. Tiek piedāvāta mācību vieta “A” plūsmā. Semestra sākums piecpadsmitajā septembrī…”

Nokļuvis līdz pēdējai sadaļai, kurā tika prasīts, lai Kliftona kundze nosūta skolas vadībai vēstuli, kurā apstiprina vai noliedz kandidāta vēlmi pieņemt šo piedāvājumu, Harijs nervozi paraudzījās uz māti.

– Tev tūdaļ pat viņiem jāuzraksta, ka pieņem piedāvājumu! – viņa teica.

Harijs cieši apskāva māti un nočukstēja: – Kā man gribētos, lai tēvs nebūtu miris…

“Varbūt, ka viņš ir dzīvs,” Meizija domās atbildēja.

Pēc dažām dienām uz durvju paklājiņa nokrita vēl viena vēstule. Tajā bija garš saraksts ar visu nepieciešamo, kas jānopērk līdz mācību semestra pirmajai dienai. Meizija pamanīja, ka visas lietas tika prasīts iegādāties pa divām vai pat trim un vairāk. Vienā gadījumā – sešus pārus zeķu (pelēkas pusgarās) un vēl arī zeķu prievītes.

– Žēl, ka tu nevari ņemt manus zeķturus, – viņa noteica, un Harijs nosarka.

Trešajā vēstulē bija norādīts, ka jaunajiem skolēniem jāizvēlas trīs ārpusklases nodarbības no sarakstā minētajām. Par dažām bija norādīta papildu maksa – piecas mārciņas. Harijs izvēlējās kori, par kuru papildmaksa netika prasīta, vēl arī teātra klubu un “Mākslas cienītāju apvienību”. Vēstules pielikumā bija paskaidrots, ka, apmeklējot muzejus, kuri neatrodas Bristolē, būs nepieciešami papildu līdzekļi.