– Lūdzu, ienāciet, Kliftones kundze! – viņš klusā balsī aicināja.

Meizija atvēra durvis un ieraudzīja vīrieti ērtā sēdeklī. Apkārt bija grāmatas un citas nepieciešamas lietas. Viņa bija pārsteigta par to, cik telpa ir tīra, un atskārta, ka ne jau Vecais Džeks, bet viņa pati dzīvo trešās klases mājvietā, lai ko arī sacītu Stens. Viņš bija radījis mītu, kurš izgaisa, kad realitāti skatīja no aizspriedumiem brīva bērna acis.

Vecais Džeks nekavējoties pielēca kājās un norādīja uz sēdekli pretī. – Nešaubos, ka esat atnākusi pie manis, lai parunātu par Hariju.

– Jā gan, Tāra kungs, – viņa atbildēja.

– Ļaujiet, es minēšu, – viņš teica. – Jūs nevarat izlemt, vai viņam vajadzētu doties uz Svētā Bedas skolu vai palikt savā tagadējā skolā.

– Kā gan jūs to varējāt zināt? – vaicāja Meizija.

– Es par šo jautājumu domāju jau visu mēnesi, – Vecais Džeks atbildēja.

– Un kā jums šķiet, ko viņam vajadzētu darīt?

– Manuprāt, par spīti daudzajām grūtībām, ar kurām viņam nāksies sastapties Svētā Bedas skolā, viņam šis piedāvājums jāpieņem. Ja viņš šo iespēju neizmantos, var gadīties, ka nožēlos visu atlikušo mūžu.

– Varbūt viņš nemaz nedabūs to stipendiju, un tad šis lēmums vairs nebūs mūsu ziņā.

– Lēmums vairs nebija mūsu ziņā, – noteica Vecais Džeks, – tajā brīdī, kad Frobišera kungs izdzirdēja Hariju dziedam. Man tomēr ir sajūta, ka tas nebija vienīgais jūsu nāciena iemesls.

Meizija sāka apjaust, kālab Harijs tik ļoti apbrīno šo veco vīru. – Jums ir taisnība, Tāra kungs. Man nepieciešams padoms vēl kādā jautājumā.

– Jūsu dēls sauc mani par Džeku. Izņemot reizes, kad sadusmojas uz mani. Tad es esmu Vecais Džeks.

To dzirdot, Meizija pasmaidīja, taču tūdaļ nopietni sacīja: – Es raizējos, ka arī gadījumā, ja Harijs iegūs stipendiju, es pelnu pārāk maz, lai nodrošinātu viņam lietas, ko vairums Svētā Bedas skolas audzēkņu uztver kā pašas par sevi saprotamas. Par laimi, man tika piedāvāts darbs, kurā es varētu nopelnīt daudz vairāk naudas.

– Un jūs raizējaties par Tillijas jaunkundzes reakciju, kad viņa uzzinās, ka grasāties pamest darbu viņas tējnīcā.

– Vai jūs pazīstat Tillijas jaunkundzi?

– Nē, bet Harijs viņu daudzkārt ir pieminējis. Ir skaidrs, ka viņa ir veidota no tiem pašiem māliem, kā Mandejas jaunkundze. Ticiet man, tādi cilvēki ir retums. Un nav nepieciešams viņu dēļ raizēties.

– Es nesaprotu.

– Redziet, – sacīja Vecais Džeks, – Mandejas jaunkundze jau tagad ir ieguldījusi milzum daudz sava laika un darba, lai būtu droša, ka Harijs ne tikai iegūs stipendiju mācībām Svētā Bedas skolā, bet arī pierādīs, ka ir tās vērts. Esmu gatavs saderēt, ka viņa ar tuvāko draudzeni ir apspriedusi katru sīkāko varbūtību, un tā nu ir sagadījies, ka šī tuvākā draudzene ir Tillijas jaunkundze. Kad pastāstīsiet viņai par to, ka esat dabūjusi jaunu darbu, tas varētu nebūt pārāk liels pārsteigums viņai.

– Paldies, Džek! – izsaucās Meizija. – Harijam ir ļoti paveicies ar tādu draugu kā jūs. Tēvs, kura viņam tā īsti nav bijis… – viņa klusi piebilda.

– Tas ir jaukākais kompliments, ko esmu saņēmis daudzu gadu laikā, – atbildēja Vecais Džeks. – Žēl vienīgi, ka viņam nācās tēvu zaudēt tik traģiskos apstākļos.

– Vai jums ir zināms, kā mans vīrs nomira?

– Jā, es to zinu, – atbildēja Vecais Džeks. Viņš apzinājās, ka nebūtu vajadzējis par šo tematu vispār runāt, un tāpēc ātri piebilda: – Tikai pēc Harija stāstītā.

– Bet jūs taču zināt, ka tā nav taisnība, – Meizija turpināja.

– Zinu gan, – Vecais Džeks piekrita. – Un man ir aizdomas, ka arī Harijs nojauš, ka tēvs nav kritis karā.

– Tad… kāpēc viņš to nepasaka?

– Droši vien domā, ka ir kādas nepatīkamas lietas, ko jūs nevēlaties viņam stāstīt.

– Bet es jau arī pati nezinu, kas patiesībā notika.

Vecais Džeks klusēja.

Meizija lēnām soļoja uz mājām. Viens jautājums bija atrisināts, bet uz otru atbildes joprojām nebija. Tomēr viņai bija pilnīgi skaidrs, ka arī Vecais Džeks iekļaujams to cilvēku sarakstā, kuri zina, kas patiesībā notika ar viņas vīru.

Izrādījās, ka Vecajam Džekam ir taisnība par Tillijas jaunkundzi. Kad Meizija pavēstīja par Fremptona kunga piedāvājumu, tējnīcas īpašniece izrādīja tik dziļu sapratni un atbalstu, ka lielāku pat nevarēja iedomāties.

– Mums visiem tevis pietrūks, – Tillija sacīja. – Un, godīgi runājot, Royal ir ļoti paveicies, ka viņi dabūjuši tevi.

– Kā lai jums pateicos par to, ko manā labā esat darījusi visus šos gadus? – sacīja Meizija.

– Lai Harijs pateicas tev, – attrauca Tillija. – Man ir aizdomas, ka viņš pats to sapratīs. Tas ir tikai laika jautājums.

Pēc mēneša Meizija uzsāka darbu jaunajā vietā un jau pavisam drīz saprata, kāpēc “Palmkortā” parasti ir aizņemta tikai trešdaļa galdiņu.

Viesmīles uzskatīja, ka tas ir tikai darbs – atšķirībā no Tillijas jaunkundzes, kura to bija uztvērusi kā aicinājumu. Viesmīles nepapūlējās atcerēties ne apmeklētāju vārdus, ne arī viņu iecienītākos galdiņus. Vēl ļaunāk – bieži vien kafija paguva atdzist, līdz tā nokļuva pie klienta uz galda, bet kūkas mierīgi kalta, gaidīdamas, kamēr kāds tās vēlēsies nopirkt. Meiziju nepārsteidza tas, ka meitenes nesaņēma dzeramnaudu. Viņas to nemaz nebija pelnījušas.

Kad bija aizritējis arī nākamais mēnesis, Meizija sāka tā īsti saprast, cik ļoti daudz viņai iemācījusi Tillijas jaunkundze.

Pēc trijiem mēnešiem Meizija jau bija nomainījusi piecas viesmīles, tomēr nebija aizvilinājusi nevienu no Tillijas tējnīcas. Viņa bija pasūtījusi arī elegantas jaunas uniformas savam kolektīvam. Vēl viņa parūpējās par to, lai tiktu atjaunots trauku krājums, un, kas vēl svarīgāk, nomainīja kafijas piegādātāju un kūku cepēju. Un to viņa vēlējās pārņemt no Tillijas jaunkundzes.

– Meizij, tevis dēļ es tērēju milzum daudz naudas, – Fremptona kungs noteica, kad uz viņa galda parādījās kārtējā rēķinu kaudzīte. – Pacenties neaizmirst, ko es sacīju par investīciju atgūšanu.

– Man būs vajadzīgi vēl seši mēneši, Fremptona kungs, un tad jūs redzēsiet rezultātus.

Lai gan, nepagurusi strādādama, Meizija allaž atrada laiku aizvest Hariju uz skolu un atvest viņu pēc stundām mājās. Tomēr viņa brīdināja Fremptona kungu, ka vienu dienu neieradīsies laikā uz darbu.

Kad Meizija paskaidroja iemeslu, viesnīcas vadītājs piešķīra viņai brīvdienu.

Neilgi pirms iziešanas no mājām Meizija paraudzījās spogulī. Viņa bija ģērbusies savās labākajās drānās, lai gan nedevās uz baznīcu. Smaidot viņa paskatījās uz savu dēlu, kurš jaunajā melni sarkanajā skolas formā izskatījās ļoti smalks. Tomēr, gaidot tramvaju, viņa jutās mazliet nedroša.

– Divas biļetes līdz Pārkstrītai, – viņa sacīja kasierim, kad vienpadsmitā numura tramvajs izkustējās no vietas. Meizija nespēja noslēpt lepnumu, kad pamanīja, ka viņš ciešāk nopēta Hariju. Tas Meizijai deva pārliecību, ka viņa pieņēmusi pareizo lēmumu.

Kad viņi bija izkāpuši vajadzīgajā pieturā, Harijs neļāva, lai māte nes viņa somu. Meizija turēja dēla roku, un abi lēnām kāpa kalnā. Nebija īsti skaidrs, kurš no viņiem ir satraucies vairāk. Meizija nespēja novērst acu no šoferu droši vadītajām spožajām automašīnām, kas pirmajā semestra dienā veda citus zēnus uz skolu. Viņa cerēja, ka Harijam izdosies atrast vismaz vienu draugu šajā zēnu pulkā. Dažas aukles, kuras pavadīja savus aizbilstamos, bija ģērbušās labāk par Meiziju.

Tuvojoties skolas vārtiem, Harijs palēnināja soli. Meizija juta, cik neomulīgi viņš jūtas. “Bet varbūt tās bija tikai bailes no nezināmā?”

– Tagad es tevi te atstāšu, – viņa teica un pieliecās, lai dēlu noskūpstītu. – Lai tev veicas, Harij! Pacenties, lai mēs visi varam lepoties ar tevi.

– Atā, mammu!

Vērojot, kā Harijs aizsoļo uz skolu, Meizija pamanīja, ka par viņas zēnu interesējas arī kāds cits.

Piecpadsmitā nodaļa

Meizijai tā bija neaizmirstama diena, kad viņa pirmo reizi nevarēja piedāvāt apmeklētājam brīvu galdiņu.

– Kungs, galdiņš atbrīvosies pēc dažām minūtēm!

Tiklīdz klients bija samaksājis rēķinu, Meizijas viesmīles novāca traukus, nomainīja galdautu un no jauna visu uzservēja tikai nieka piecās minūtēs. Meizija par to bija patiešām lepna.

“Palmkorta” bija kļuvusi tik ļoti iecienīta, ka Meizijai regulāri nācās uz dažiem galdiņiem uzlikt plāksnīti ar uzrakstu “Rezervēts”, gadījumam, ja negaidīti ierastos kāds pastāvīgais apmeklētājs.

Viņa jutās mazliet apmulsusi, kad vairāki no viņas agrākajiem regulārajiem apmeklētājiem Tillijas tējnīcā sāka aizvien biežāk iegriezties “Palmkortā”. Piemēram, vecais lāga Krediks, kurš atcerējās, kā Harijs bija viņam piegādājis laikrakstus. Par vēl lielāku pagodinājumu viņa uzskatīja to, ka pat Tillijas jaunkundze sāka ierasties “Palmkortā”, lai iedzertu rīta kafiju.

– Tikai pārbaudu, kā klājas konkurentiem, – viņa sacīja. – Starp citu, Meizij, kafija ir izcila.

– Tā tam arī jābūt, – Meizija atteica. – Tā ir jūsējā.

Laiku pa laikam iegriezās arī Edijs Etkinss. Viņa cigāri kļuva aizvien lielāki, gluži tāpat kā viņa viduklis. Patiešām – viņam debesis bija vienīgā robeža. Viņš gan izturējās draudzīgi, tomēr nekad vairs neaicināja Meiziju satikties pēc darba. Tiesa, viņš neaizmirsa atgādināt, ka viņa kluba durvis viņai allaž ir atvērtas.

Nebija gluži tā, ka Meizijai trūktu pielūdzēju. Reizēm viņa piekrita kopā ar kādu no viņiem vakarā kaut kur aiziet, lai jauki pavadītu laiku. Piemēram, uz vakariņām populārā restorānā, reizēm uz Old Vic teātri vai kino, jo īpaši tad, ja tika rādīta kāda filma ar Grētas Garbo piedalīšanos. Taču, kad viņi pēc kopā pavadītā vakara atvadījās pie Meizijas namdurvīm, viņa neatļāva neko vairāk par draudzīgu skūpstu uz vaiga.

Vismaz tā bija līdz dienai, kad viņa iepazinās ar Patriku Keisiju, kurš pierādīja, ka runas par šo vienīgi īriem raksturīgo šarmu nav tikai klišejiski izteikumi.