Viņa nostājās pretējā ielas pusē un vēroja, kā apmeklētāji dodas iekšā pa virpuļdurvīm. Tādas viņa vēl nekad agrāk nebija redzējusi, tādēļ ielu viņa šķērsoja un viesnīcā iegāja tikai pēc tam, kad bija sapratusi, kā tās darbojas. Meizijas spiediens pret durvīm bija mazliet par stipru, un viņa tika iegrūsta vestibilā nedaudz straujāk, nekā bija gaidījusi.

Paraudzījusies apkārt, Meizija pamanīja Fremptona kungu, kurš bija apsēdies alkovā pašā vestibila stūrī. Vīrietis nekavējoties piecēlās, paspieda Meizijai roku un pagaidīja, līdz sieviete apsēžas viņam pretī.

– Vai drīkstu pasūtīt jums kafiju, Kliftones kundze? – viņš vaicāja un, pirms viņa paspēja ko sacīt, piebilda: – Brīdinu, tā nav tik laba kā pie Tillijas jaunkundzes.

– Nē, paldies, Fremptona kungs, – Meizija atteicās, jo viņu interesēja tikai tas, kālab aicināta.

Fremptona kungs nesteidzās. Viņš aizkūpināja cigareti un dziļi ievilka dūmu. – Kliftones kundze, – viņš beidzot iesāka, kad bija nolicis cigareti pelnutraukā. – Jūs noteikti esat ievērojusi, ka pēdējā laikā esmu kļuvis par Tillijas jaunkundzes tējnīcas biežu apmeklētāju. – Meizija pamāja. – Man jāatzīstas, ka vienīgais manu nācienu iemesls bijāt jūs. – Meizijai bija sava sen izstrādāta taktika sarunām ar mīlas pārņemtiem pielūdzējiem, un viņa gatavojās to lietot, tiklīdz viņš būs beidzis savu ievadu. – Visus šos gadus, kopš strādāju viesnīcu biznesā, – viņš turpināja, – es neesmu redzējis nevienu, kura strādātu profesionālāk par jums. Atliek tikai vēlēties, lai viesnīcā visas viesmīles būtu tikpat kvalificētas kā jūs.

– Es esmu labi apmācīta, – Meizija noteica.

– Gluži tāpat kā pārējās četras viesmīles tējnīcā, taču nevienai no viņām nepiemīt jūsu dotības.

– Jūtos glaimota, Fremptona kungs, bet… kāpēc jūs man to stāstāt?

– Esmu šās viesnīcas direktors, – viņš paskaidroja, – un gribu, lai jūs uzņemtos atbildību par kafijas telpu, kura tiek dēvēta par “Palmkortu”. Kā jau pati redzat… – Viņš plaši pavēzēja roku. – Mums te ir simt galdiņu, tomēr pastāvīgi aizņemta ir tikai trešdaļa no tiem. Un tas nav ieguldīto līdzekļu vērts. Es nešaubos, ka viss mainītos, ja jūs uzņemtos atbildību. Domāju, ka varu izteikt jums izdevīgu priekšlikumu.

Meizija uzmanīgi klausījās.

– Neredzu iemeslu, kālab darba stundas nevarētu būt gandrīz tādas pašas kā pie jūsu pašreizējās darba devējas. Esmu gatavs maksāt jums piecas mārciņas nedēļā, turklāt visas nopelnītās dzeramnaudas, ko saņems pārējās “Palmkortas” viesmīles, tiks dalītas ar jums. Piecdesmit pret piecdesmit. Ja jums izdotos palielināt klientu pieplūdumu, tas būtu materiāli ļoti izdevīgi. Un tad es…

– Bet es nevaru iedomāties, ka jāpamet Tillijas jaunkundze, – Meizija pārtrauca viņa stāstījumu. – Visus šos sešus gadus viņa pret mani bijusi ļoti laba.

– Es pilnībā saprotu jūsu izjūtas, Kliftones kundze. Patiesībā es pat būtu vīlies, ja neizdzirdētu tieši tādu atbildi. Lojalitāte ir īpašība, ko es ārkārtīgi augstu vērtēju un apbrīnoju. Tomēr jums jāpadomā ne tikai par savu nākotni, bet arī par savu dēlu. Viņam vajadzētu izmantot iespēju un iestāties Svētā Bedas skolā.

Meizija uz mirkli palika bez valodas.

Tajā vakarā beigusi darbu, Meizija ieraudzīja Ediju automašīnā pie tējnīcas. Šajā reizē viņš neizlēca no auto un nesteidzās atvērt pasažiera puses durvis.

– Un kurp tu mani vedīsi? – viņa vaicāja, kad bija apsēdusies viņam blakus automašīnā.

– Tas ir pārsteigums, – Edijs atbildēja un iedarbināja dzinēju. – Tomēr nedomāju, ka būsi vīlusies.

Viņš brauca uz to pilsētas daļu, kurā Meizija vēl nekad nebija bijusi. Pēc dažām minūtēm viņš iestūrēja automašīnu alejā un apturēja to pie kādām lielām ozolkoka durvīm, virs kurām lieliem, sarkaniem neona burtiem bija rakstīts “Edija naktsklubs”.

– Tas pieder tev? – Meizija vaicāja.

– Katra kvadrātcolla, – Edijs lepni atbildēja. – Nāc, iesim iekšā! Pati visu redzēsi. – Viņš izlēca no automašīnas, atvēra ieejas durvis un ielaida Meiziju. – Reiz te bija noliktava, – viņš stāstīja, vezdams Meiziju lejup pa koka pakāpieniem. – Tagad, kad kuģi vairs nespēj uzbraukt tik tālu upes augštecē, kompānijai nācās meklēt citas telpas, un es varēju pārņemt viņu maksājumu saistības ar ļoti izdevīgiem noteikumiem.

Meizija iegāja plašā telpā ar dūmakainu apgaismojumu. Tikai pēc laika acis aprada ar puskrēslu, un viņa varēja paskatīties apkārt. Kāds pusducis vīriešu sēdēja uz augstiem bāra krēsliem pie letes un malkoja alkoholu, un gandrīz tikpat daudzas viesmīles spietoja starp viņiem. Aiz bāra bija grezna spoguļsiena, kas palīdzēja radīt iespaidu, ka telpa ir daudzkārt lielāka. Zāles centrā bija deju grīda, tam apkārt bija izvietoti smalki ar sarkanu samtu apvilkti sēdekļi – uz katra varēja iekārtoties vien divi cilvēki. Zāles tālākajā galā bija neliela skatuve, bet uz tās klavieres, čells, sitamie instrumenti un vairāki nošu paliktņi.

Edijs apsēdās pie bāra. Pārlaidis skatienu telpai, viņš sacīja: – Tieši tāpēc es tik daudz laika pavadīju Amerikā. Šādas izklaides vietas tagad tiek atvērtas gan Ņujorkā, gan Čikāgā. Un tās ir visai ienesīgas. – Viņš aizsmēķēja cigāru. – Varu tev apsolīt, ka Bristolē tu neko līdzīgu neatradīsi.

– Tas nu ir tiesa, – Meizija noteica un pievienojās viņam pie bāra, tomēr nemēģināja uzrāpties uz kāda no augstajiem krēsliem.

– Ko dzersi, lellīt? – viņš vaicāja, mēģinādams notēlot amerikāņu akcentu.

– Es nelietoju alkoholu, – Meizija atgādināja.

– Tas ir viens no iemesliem, kālab izvēlējos tevi.

– Izvēlējies mani?

– Protams. Tu esi ideāli piemērota, lai uzraudzītu meitenes, kuras iznēsā kokteiļus. Es tev maksāšu sešas mārciņas nedēļā. Ja bizness plauks, tu dzeramnaudās vien dabūsi daudz vairāk, nekā jebkad būtu varējusi iedomāties, strādājot pie Tillijas.

– Un man būs jāģērbjas šādi? – viņa vaicāja, norādot uz viesmīli, kurai mugurā bija sarkana bezpiedurkņu blūzīte, kas pilnībā atstāja plecus kailus, un ļoti pieguļoši melni svārki, kas tikko spēja apsegt ceļgalus. Meizijai likās uzjautrinoši, ka krāsas bija tādas pašas kā Svētā Bedas skolas formai.

– Un kāpēc tad ne? Tu izskaties lieliski. Un čaļi maksās labu naudu, lai viņus apkalpotu tāda meiča kā tu. Protams, tev nāksies uzklausīt arī visai savādus piedāvājumus, tomēr esmu pārliecināts, ka tu pratīsi tikt galā.

– Kādiem nolūkiem ir deju grīda, ja reiz tas ir tikai vīriešiem paredzēts klubs?

– Vēl viena ideja, ko es pārņēmu no Amerikas, – Edijs sacīja. – Ja apmeklētājs vēlas padejot ar kādu no viesmīlēm, lūdzu! Tikai par to jāmaksā.

– Un par ko vēl klients būs samaksājis tādā gadījumā?

– Tas atkarīgs no viņiem, – Edijs noteica un paraustīja plecus. – Ja nenotiek šajās telpās, tad uz mani neattiecas, – viņš piebilda un mazliet par skaļu iesmējās. Meizijai gan smiekli nebija ne prātā. – Tātad… ko tu par to domā? – viņš vaicāja.

– Man liekas, ka labāk steigšos uz mājām, – sacīja Meizija. – Man neiznāca laika brīdināt Hariju, ka atgriezīšos vēlu.

– Kā liksi, saldumiņ, – teica Edijs, aplika roku Meizijai ap pleciem un vadīja viņu ārā no bāra un augšup pa kāpnēm.

Atpakaļceļā uz Stilhausleinu viņš stāstīja Meizijai par saviem nākotnes plāniem. – Esmu jau nolūkojis vēl kādu vietu, – viņš aizrautīgi lielījās. – Es nevaru tikt vienīgi augstāk par debesīm. Tur ir robeža.

– Debesis ir robeža, – Meizija atkārtoja, kad viņi bija piebraukuši pie divdesmit septītās mājas.

Meizija aši izkāpa no automašīnas un naski soļoja uz namdurvju pusi.

– Tev būs vajadzīgas dažas dienas, lai padomātu par to? – Edijs vaicāja, steigdamies viņai nopakaļ.

– Nē, paldies, Edij! – Meizija nevilcinoties atteica. – Esmu jau izlēmusi, – viņa piebilda un izņēma atslēgu no rokassomiņas.

Edijs pasmaidīja un apskāva viņas plecus. – Es jau arī biju domājis, ka tev nāksies grūti pieņemt šo lēmumu.

Nocēlusi Edija roku sev no pleciem, Meizija mīļi pasmaidīja un teica: – Jauki, ka iedomājies par mani, saldumiņ, tomēr domāju, ka labāk turēšos pie kafijas iznēsāšanas. – Viņa atvēra mājas durvis un vēl piebilda: – Tomēr paldies, ka pavaicāji.

– Kā teiksi, lellīt! Tomēr, ja pārdomāsi, manā iestādē allaž būsi gaidīta!

Meizija aizvēra mājas durvis.

Četrpadsmitā nodaļa

Beidzot Meizija iedomājās, kurš cilvēks varētu sniegt viņai padomu. Viņa nolēma ierasties dokos bez iepriekšēja brīdinājuma un cerēja, ka viņš būs mājās, kad viņa klaudzinās pie durvīm.

Ne Stenam, ne arī Harijam viņa nesacīja, kurp dodas. Viens no viņiem mēģinātu Meiziju atrunāt, bet otrs nodomātu, ka viņa pievīlusi dāvāto uzticību.

Meizija sagaidīja savu brīvdienu, aizveda Hariju uz skolu un ar tramvaju brauca uz dokiem. Apmeklējuma laiku viņa bija izraudzījusies ļoti rūpīgi. Vēla rīta stunda, kad viņš, visticamāk, vēl bija savā kabinetā, bet Stens pilnībā aizņemts ar preču izkraušanu un iekraušanu otrā doku galā.

Vīram, kas dežurēja pie vārtiem, Meizija sacīja, ka dodas pieteikties darbā par apkopēju. Viņš vienaldzīgi norādīja uz sarkano ķieģeļu ēku un atkal neatcerējās Meiziju redzējis iepriekš.

Viņa soļoja Beringtona ēkas virzienā, skatījās uz logiem piektajā stāvā un prātoja, kur varētu būt viņa kabinets. Atmiņā atausa tikšanās ar Netlsas kundzi, kura viņai parādīja durvis tajā pašā mirklī, kad viņa nosauca savu uzvārdu. Tagad Meizijai bija darbs, kurš viņai patika un kur viņa tika cienīta, turklāt pēdējo dažu dienu laikā viņa bija saņēmusi vēl divus piedāvājumus. Viņa vairs nedomāja par Netlsas kundzi, bet devās tieši uz ēku un tad tai garām uz molu.

Gaitu Meizija palēnināja tikai tad, kad ieraudzīja viņa mitekli. Viņai bija grūti iedomāties, ka cilvēks labprātīgi dzīvo dzelzceļa vagoniņā. Piepeši prātā iešāvās doma, ka varbūt viņa pieļāvusi briesmīgu kļūdu. Vai Harija stāsti par ēdamistabu, guļamistabu un pat bibliotēku būtu pārspīlēti? “Meizija Kliftone, tu nedrīksti tagad apstāties, ja reiz esi jau tik tālu,” viņa sacīja pati sev un braši pieklaudzināja pie vagoniņa durvīm.