– Ko tev vajag? – sieviete aizdomīgi noprasīja, kad Meizija bija viņu panākusi.

– Es meklēju darbu.

– Labi! – sieviete noteica. – Gan jau mums noderēs jaunpienācēja. Piesakies pie Netlsas kundzes, – viņa piebilda un norādīja uz tik šaurām durvīm, ka varēja nodomāt, tās ved uz telpu, kur tiek glabātas slotas. Meizija droši devās pie tām un pieklaudzināja.

– Ienāciet! – aicināja sieviete noguruma pilnā balsī.

Meizija atvēra durvis un ieraudzīja sievieti apmēram viņas mātes vecumā. Sieviete sēdēja uz vienīgā krēsla telpā, bet tam apkārt bija spaiņi, beržamās sukas un vairāki milzīgi ziepju gabali.

– Es meklēju darbu, un man teica, ka jāpiesakās pie jums. – Tā arī ir. Protams, ja esi gatava strādāt visas Dieva dotās stundas par to sasodīto samaksu.

– Kādas ir tās stundas un kāda ir samaksa? – Meizija vaicāja.

– Darbs jāsāk trijos naktī, un birojiem jābūt iztīrītiem līdz septiņiem no rīta, pirms kungu ierašanās. Viņiem vajag, lai viss spīd un laistās, un tevi viņi tur negribēs redzēt. Var sākt darbu vakarā septiņos un tad strādāt līdz pusnaktij. Kā tev labāk der. Maksa ir vienāda gan tā, gan šā. Seši pensi par stundu.

– Es strādāšu abās maiņās, – izlēma Meizija.

– Labi, – sacīja sieviete, tad paņēma spaini un beržamo suku. – Tātad gaidīšu tevi atkal vakarā septiņos. Mani sauc Vera Netlsa. Un kā sauc tevi?

– Meizija Kliftone.

Netlsas kundze nosvieda spaini zemē un atlika vietā beržamo suku, piegāja pie durvīm un tās atvēra. – Te tev darba nav, Kliftones kundze, – viņa noteica.

Mēnesi Meizija turpināja darba meklējumus. Viņa pieteicās apavu veikalā, bet vadītāja neuzskatīja, ka vajadzētu pieņemt cilvēku, kuram ir cauras kurpju zoles. Tad Meizija izmēģināja veiksmi modes preču veikalā, taču darba intervija pārtrūka tajā brīdī, kad Meizija pateica, ka neprot rēķināt. Puķu tirgotavā viņu arī nepieņēma, jo viņi vēlējās nodarbināt cilvēku, kuram ir savs dārzs. Vecātēva nelielais sakņu dārziņš netika uzskatīts par vērā ņemamu argumentu. Viņa pieteicās arī par bārmeni vietējā krogā, bet saimnieks gluži atklāti pavēstīja: – Atvaino, bet tavi pupi nav gana lieli.

Nākamajā svētdienā Meizija nometās ceļos Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā un lūdza Dievu pastiept palīdzīgu roku.

Par tādu izrādījās Mandejas jaunkundze, kura pateica Meizijai, ka viņas draudzenei Brodstrītā pieder tējnīca un tur esot vajadzīga viesmīle.

– Man taču nav šāda darba pieredzes, – sacīja Meizija.

– Tad tas būs labs izaicinājums, – uzmundrināja Mandejas jaunkundze. – Tillijas jaunkundzei ir savi uzskati par to. Viņa labprātāk māca savus darbiniekus pati.

– Gan jau viņa nospriedīs, ka esmu šim darbam par vecu vai varbūt arī par jaunu.

– Tu neesi ne par vecu, ne par jaunu, – Mandejas jaunkundze neatlaidās. – Esi droša, ka es nemēģinātu ieteikt tev to vietu, ja nebūtu pārliecināta, ka tevi pieņems. Tikai brīdinu, ka Tillijas jaunkundze ļoti mīl precizitāti. Tev pie tējnīcas jābūt rīt pirms astoņiem no rīta. Ja nokavēsies, tevis radītais pirmais iespaids paliks arī pēdējais.

Nākamajā rītā sešos Meizija jau stāvēja pie Tillijas tējnīcas durvīm un nākamās divas stundas pat neizkustējās no vietas. Piecas minūtes pirms astoņiem ieradās apaļīga kundzīte vidējos gados. Viņa bija eleganti ģērbusies, mati rūpīgi savīti mezglā uz pakauša, bet uz degungala uztupinātas pusmēness formas brilles. Viņa atslēdza ieejas durvis, pagrieza otrādi tajās iekārto zīmi ar uzrakstu “slēgts”, lai būtu izlasāms, ka nu ir “atvērts”, tad aicināja pārsalušo Meiziju iekšā.

– Kliftones kundze, es jūs pieņemu darbā. – Tādi bija viņas pirmie vārdi.

Katru reizi, kad Meizija gāja uz darbu, Harijs tika atstāts vecāsmātes gādībā. Meizijas alga bija tikai deviņi pensi par stundu, taču viņai tika atļauts paturēt arī pusi no dzeramnaudām. Veiksmīgas nedēļas beigās viņa mājup varēja aiznest pat trīs mārciņas. Turklāt bija arī kāds gluži negaidīts labums. Kad sešos vakarā uzraksts “atvērts” tika pagriezts uz otru pusi un savu vietu ieņēma “slēgts”, Tillijas jaunkundze atļāva Meizijai ņemt uz mājām visu neiztirgoto ēdienu. Viņas klienti varēja pilnībā aizmirst par vārdu “sakaltis”.

Pēc sešiem mēnešiem Tillijas jaunkundze jau bija tik ļoti apmierināta ar Meizijas veikumu, ka uzticēja viņai atbildību par astoņiem galdiņiem, bet vēl pēc sešiem jau bija daži pastāvīgie apmeklētāji, kuri vēlējās, lai viņus apkalpo tieši Meizija. Tillijas jaunkundze šo problēmu atrisināja, palielinot Meizijai uzticēto galdiņu skaitu līdz divpadsmit. Un paaugstināja darba samaksu. Šiliņš par stundu. Nu Meizija atkal varēja izpirkt savu laulības gredzenu un apsudrabotais vecmāmiņas tējas sietiņš no jauna atgriezās mājās.

Godīgi runājot, Stens, kuru par labu uzvedību atbrīvoja no cietuma jau pēc astoņpadsmit mēnešiem, atnesa gan prieku, gan arī raizes.

Harijam nu jau bija trīsarpus gadi un nācās atkal pārcelties uz Meizijas istabu. Un viņa centās nedomāt par to, cik gan mierīgi bija mājās, kamēr Stens atradās ieslodzījumā.

Meiziju pārsteidza tas, ka Stens tika pieņemts agrākajā darbā dokos, itin kā pilnīgi nekas nebūtu noticis. Šis fakts tikai vēl vairāk nostiprināja Meizijas pārliecību, ka brālis par viņas vīra pazušanu zina daudzkārt vairāk, nekā stāsta. Reiz, kad Meizija kļuva pārlieku uzstājīga, Stens viņu iekaustīja. Tillijas jaunkundze nākamajā rītā izlikās nemanām zilumu pie viņas acs, taču vairāki apmeklētāji nebija tik diskrēti un uzdeva jautājumus. Meizija vairs neko nejautāja brālim par Arturu. Ik reizi, kad Harijs prasīja par savu tēvu, Stens atbildēja gluži tāpat kā pārējie ģimenē. – Tavs sencis tika nogalināts karā. Es biju blakus, kad viņam trāpīja lode.

Cik vien bija iespējams, Meizija visu savu brīvo laiku pavadīja kopā ar Hariju. Viņa sprieda, ka dzīve kļūs vieglāka tad, kad dēlam pienāks laiks apmeklēt pamatskolu. Tomēr izrādījās, ka zēna ikrīta vadāšana uz skolu izrauj lieku robu viņas budžetā, jo nācās braukt ar tramvaju, lai nenokavētu darbu. Pēcpusdienā viņai bija vajadzīgs pārtraukums, lai atvestu Hariju no skolas. Viņa iedeva dēlam tēju un pēc tam atgriezās darbā, atstājot zēnu vecmāmiņas gādībā.

Harijs bija mācījies skolā vien tikai dažas dienas, kad Meizija, dēlu vannojot, ievēroja uz viņa pēcpuses sitienu pēdas.

– Kurš to izdarīja? – viņa kategoriskā tonī vaicāja.

– Skolas direktors.

– Kāpēc?

– Es to nevaru teikt, mammu.

Kad Meizija ieraudzīja atkal sešas svaigas švīkas, kad agrākās vēl nebija nogājušas, viņa atkal iztaujāja dēlu. Un viņš atkal neko nestāstīja. Nākamajā reizē, kad parādījās sitienu pēdas, Meizija uzvilka mēteli un devās uz Merivudas pamatskolu. Viņa bija noskaņota kareivīgi un grasījās skolotājam pateikt, ko domā par šādu ietekmēšanas veidu.

Holkoma kungs nepavisam nebija tāds, kādu Meizija bija cerējusi ieraudzīt. Vispirms jau viņš nebija neko vecāks par pašu Meiziju. Kad viņa ienāca klasē, skolotājs piecēlās kājās. Nepavisam ne tā, kā to darīja skolotāji laikā, ko viņa atcerējās no savām gaitām Merivudas skolā.

– Kālab skolas direktors per manu dēlu ar nūju? – viņa nikni vaicāja, iekams Holkoma kungs bija paguvis piedāvāt viņai apsēsties.

– Tāpēc ka viņš nemitīgi kavē nodarbības, Kliftones kundze. Viņš pazūd uzreiz pēc rīta kopsapulces un atgriežas tikai pēcpusdienā uz futbola spēles laiku.

– Un kur viņš pavada dienu?

– Pieņemu, ka dokos, – Holkoma kungs atbildēja. – Varbūt jūs varētu man paskaidrot, kāds tam ir iemesls.

– Tur strādā viņa tēvocis Stens, kurš allaž skandē zēnam, ka skološanās ir zemē nomests laiks, jo agri vai vēlu Harijam tāpat nāksies pievienoties viņam darbā pie Beringtona.

– Ceru, ka tā nenotiks, – sacīja Holkoma kungs.

– Kāpēc jūs tā sakāt? – vaicāja Meizija. – Viņa tēvam šis darbs bija gana labs.

– Droši vien, tomēr Harijam tas nebūs piemērots. – Kā tas jāsaprot? – Meizija aizkaitināti noprasīja.

– Harijam ir ass prāts. Spožs prāts, Kliftones kundze. Ja vien man izdotos viņu piespiest stundas apmeklēt regulārāk, pat nevar zināt, kādi sasniegumi būtu viņam pa spēkam. Meizija piepeši iedomājās, vai jel kādreiz droši zinās, kurš no abiem vīriešiem īsti bijis Harija tēvs.

– Daudzi apdāvinātie skolēni pat neaptver, cik gudri ir, un pamet skolu, – Holkoma kungs turpināja. – Un pēc tam visu atlikušo dzīvi nožēlo, ka velti izšķieduši gadus. Es gribētu panākt, lai Harijs neiekļūst šajā grupā.

– Un ko vajadzētu darīt man, kā jūs domājat? – Meizija vaicāja un beidzot apsēdās.

– Iedrošiniet viņu, mudiniet palikt skolā, nevis katru dienu slaistīties pa dokiem. Pasakiet, cik lepna būsiet par viņu, ja viņam būs labi panākumi mācībās, nevis tikai futbolā. Ja vēl neesat pamanījusi, Kliftones kundze, futbols nav jūsu dēla stiprā puse.

– Viņa stiprā puse?

– Es atvainojos. Pat Harijam būtu jāsaprot, ka viņš nekad neiekļūs skolas spēcīgāko komandā, nemaz jau nerunājot par Bristol City komandu.

– Darīšu visu, kas manos spēkos, – apsolīja Meizija.

– Paldies, Kliftones kundze! – sacīja Holkoma kungs, kad Meizija cēlās kājās. – Ja jums izdosies viņu motivēt, esmu pārliecināts, ka ilgtermiņā tas dos daudz labākus rezultātus nekā skolas direktora nūja.

Kopš tās dienas Meizija izrādīja daudz lielāku interesi par to, kā Harijam klājies skolā. Viņa labprāt klausījās, kā zēns stāsta par Holkoma kungu un dienā apgūto. Sitienu pēdas vairs neparādījās, un viņa nosprieda, ka Harijs vairs nebēg no stundām. Bet tad kādu nakti, iegājusi apraudzīt aizmigušo zēnu, Meizija atkal ieraudzīja nodevīgās švīkas. Šoreiz tās bija dziļākas un sarkanākas nekā iepriekš. Viņai pat nebija jāiet pie Holkoma kunga, jo nākamajā dienā viņš ieradās tējnīcā.

– Visu mēnesi viņš nāca pie manis uz klasi, – Holkoma kungs stāstīja. – Un tagad viņš atkal pazūd.

– Nemaz nezinu, ko vēl es varētu darīt, – Meizija bezpalīdzīgi noteica. – Es pārtraucu viņam dot kabatas naudu un pateicu, ka atsākšu to darīt tikai tad, ja viņš nekavēs mācības. Patiesība ir tāda, ka tēvocim Stenam uz zēnu ir daudzkārt lielāka ietekme nekā man.