Laikam jau jums vajadzētu pavaicāt brālim.

– Nevaru, – es atbildēju. – Viņu apcietināja un aizveda uz iecirkni.

– Par ko viņu apsūdzēja? – Vecais Džeks, neizpratnes pārņemts, vaicāja.

– Nezinu, – es atbildēju.

Vecais Džeks pašūpoja galvu. – Nevaru jums palīdzēt, Kliftones kundze, – viņš noteica. – Tomēr ir vismaz divi cilvēki, kuri zina visu stāstu pilnībā. – Viņš norādīja uz lielu ēku, kas bija celta no sarkaniem ķieģeļiem, un Arturs to vienmēr dēvēja par “administrāciju”.

Tobrīd pa nama parādes durvīm iznāca policists, un es nodrebinājos. Kad paskatījos atpakaļ, Vecais Džeks jau bija pazudis. Es apsvēru iespēju iet uz “administrāciju” jeb “Beringtona ēku” – tā to patiesībā sauca –, tomēr pārdomāju. Ko tad es īsti sacīšu, kad būšu nonākusi aci pret aci ar mana vīra priekšnieku?

Tā nu, gluži apjukusi, es devos mājup un pūlējos rast skaidrību pilnīgi nesaprotamajos notikumos.

Es vēroju Hugo Beringtonu, kad viņš sniedza liecību. Ar neticamu pašpārliecību un milzīgu uzpūtību viņš klāstīja zvērinātajiem puspatiesības. Gluži tāpat kā bija čukstējis man guļamistabas privātajā atmosfērā. Kad viņš devās projām no liecinieka vietas, es skaidri zināju, ka Stenam nav ne mazāko izredžu izvairīties no soda.

Tiesnesis nosprieda, ka mans brālis ir gluži parasts zaglis, kurš izmantojis zināmas priekšrocības, lai aplaupītu savu darba devēju. Runas beigās viņš sacīja, ka nav citas iespējas – Stens jāiesloga cietumā uz trijiem gadiem.

Kamēr ilga process, es katru dienu pavadīju tiesas zālē, pūlēdamās saklausīt kaut sīkāko norādi, mājienu, minējumu par to, kas noticis ar manu vīru tajā dienā.

Un ik reizi, kad tiesnesis pavēstīja par sēdes pārtraukumu, es nebiju uzzinājusi neko vairāk, lai gan biju pilnīgi pārliecināta, ka brālis man neizstāsta visu līdz galam. Pagāja laiks, līdz es noskaidroju, kālab tā.

Bez manis bija tikai vēl viens cilvēks, kurš katru dienu ieradās uz tiesas sēdi, proti, Vecais Džeks Tārs, tomēr mēs nesarunājāmies. Patiesību sakot, mēs laikam nekad arī vairs nesatiktos, ja vien tas nebūtu jādara Harija dēļ.

Tikai pēc kāda laika es pieņēmu domu, ka Arturs vairs nekad neatgriezīsies. Stens bija apcietinājumā pavadījis vien dažas dienas, kad es reāli sapratu, ko nozīmē dzīves smagums. Viens no ģimenes iztikas pelnītājiem bija cietumā, bet otra atrašanās vieta bija zināma vienīgi Dievam, un mēs jau pavisam drīz vārda pilnā nozīmē bijām palikuši bez maizes. Laimīgā kārtā Stilhausleinā valdīja nerakstīts likums – ja kāds tiek aizsūtīts “brīvdienās”, kaimiņi dara visu, ko vien spēj, lai atbalstītu bez apgādnieka palikušo ģimeni.

Pie mums bieži iegriezās mācītājs Votss un reizumis pat atdeva pa kādai monētai, ko mēs gadu gaitā bijām likuši ziedojumu traukā. Šad tad atnāca arī Mandejas jaunkundze un dāvāja mums daudz vairāk nekā tikai labus padomus, projām viņa allaž devās ar tukšu grozu. Tomēr man nekas nespēja aizstāt zaudēto vīru, turklāt mans brālis bija bez vainas ieslodzīts cietumā, bet dēlam vairs nebija tēva.

Harijs jau spēra savus pirmos soļus, bet es bažījos par to, kāds būs pirmais viņa izrunātais vārds. Vai zēns maz atcerēsies cilvēku, kurš parasti sēdēja galda galā? Vai mazais vaicās, kālab viņa tur vairs nav? Tieši vecaistēvs izdomāja, ko sacīsim, kad bērns sāks uzdot jautājumus. Mēs vienojāmies, ka visi stāstīsim vienu un to pašu. Galu galā bija maz ticams, ka Harijs reiz varētu satikties ar Veco Džeku.

Tobrīd Tenkoku ģimenei parādījās daudz biedējošāka problēma – kā nelaist vilku pie avīm. Precīzāk sakot, kā izvairīties no īres naudas iekasētāja un tiesu izpildītāja. Kad biju iztērējusi Stena iedotās piecas mārciņas, ieķīlājusi apsudraboto tējas sietiņu, kas piederēja manai mammai, pēc tam arī savu saderināšanās gredzenu un visbeidzot pat laulības gredzenu, es sāku bažīties, ka jau drīz mūs padzīs no mājām.

Tomēr šis biedējošais mirklis tika atlikts uz dažām nedēļām, jo pie mūsu namdurvīm atkal atskanēja klauvējiens. Šoreiz tur stāvēja nevis policisti, bet gan kāds vīrs, Spārksa kungs. Viņš sacīja, ka pārstāvot arodbiedrību, kurā bijis iestājies arī Arturs, un esot ieradies pārliecināties, vai es esmu saņēmusi kādu kompensāciju no vīra darba devēja.

Apsēdinājusi Spārksa kungu pie virtuves galda, es piedāvāju viņam tasi tējas. – Ne nieka es no viņiem neesmu dabūjusi, – es teicu. – Viņi sacīja, ka vīrs aizgājis no darba bez jebkāda brīdinājuma, tālab viņi neesot atbildīgi par viņa rīcību. Turklāt es joprojām nezinu, kas patiesībā notika tajā dienā.

– Arī man tas nav zināms, – Spārksa kungs atzina. – Viņi izturas tik savādi, it kā būtu noslēguši klusēšanas zvērestu. Un ne jau tikai vadība. Arī strādnieki. Pat no viņiem nevaru ne vārda izdabūt. Viens tikai izmeta, ka viņam dzīvība dārgāka. Taču jūs saņemsiet visu, kas pienākas, – viņš piebilda, – jūs saņemsiet kompensāciju no arodbiedrības.

Es stāvēju un īsti neattapu, par ko viņš runā.

Spārksa kungs izņēma no portfeļa kādu dokumentu, nolika to uz virtuves galda un tad atšķīra pēdējo lappusi.

– Parakstieties šeit! – viņš sacīja un pielika rādītājpirkstu pie punktētās līnijas.

Norādītajā vietā es ievilku “x”, un tad viņš no kabatas izņēma aploksni. – Piedodiet, ka te ir tik maz, – viņš sacīja un pasniedza to man.

Aploksni es atvēru tikai brīdī, kad viņš bija padzēris tēju un devies projām.

Septiņas mārciņas, deviņi šiliņi un seši pensi. Tik, pēc viņu domām, bija vērta Artura dzīvība. Es sēdēju viena pie virtuves galda un laikam tieši tad pilnīgi skaidri sapratu, ka nekad vairs neredzēšu savu vīru. Es to gluži vienkārši zināju.

Tajā pēcpusdienā es aizgāju uz lombardu pie Koena kunga un izpirku savu laulības gredzenu. Tas bija mazākais, ko varēju darīt sava vīra piemiņas labad. Nākamajā rītā es atdevu īres parādu, samaksāju miesniekam, maizniekam un, jā, arī sveču lējējam. Vēl bija atlicis tieši tik daudz naudas, lai baznīcas rīkotajā labdarības tirdziņā nopirktu lietotas drēbes. Galvenokārt jau Harijam.

Taču bija pagājis mazāk nekā mēnesis, kad miesnieks atkal, krītam čīkstot, pierakstīja manu pirkumu, par ko nevarēju samaksāt. Gluži tāpat bija arī pie maiznieka un sveču meistara. Un jau pavisam drīz es atkal devos uz lombardu pie Koena kunga, lai ieķīlātu savu laulības gredzenu.

Pie divdesmit septītā nama durvīm atkal klauvēja īres maksas iekasētājs, bet netika ielaists. Laikam jau nevienu nepārsteidza tas, ka pēc tam ieradās tiesu izpildītājs. Un tad es nolēmu, ka ir pienācis laiks meklēt darbu.

Divpadsmitā nodaļa

Meizijai atrast darbu izrādījās grūts uzdevums, jo īpaši tālab, ka valdība pavisam nesen bija izdevusi direktīvu, kurā ieteica darba devējiem priekšroku dot vīriešiem, kuri atgriezušies no frontes, un tikai pēc tam apsvērt citus kandidātus. Tā tika turēts Loida Džordža solījums frontiniekus sagaidīt atpakaļ valstī, kas ciena savus varoņus.

Lai gan sievietēm, kas vecākas par trīsdesmit gadiem, pēdējās vēlēšanās tika piešķirtas tiesības balsot un sievietes kara laikā ar savu darbu ieroču rūpnīcās bija kalpojušas valstij, viņas atkal tika atstumtas malā, kad runa bija par miera laika darbiem. Meizija nolēma, ka vislielākās izredzes atrast kādu darbu būs tad, ja meklēs to vietās, kuras vīrieši neuzskatīs par sevis vērtām. Vai nu tāpēc, ka darbs prasa pārāk daudz, vai arī tāpēc, ka alga ir nožēlojami maza.

Tā nolēmusi, Meizija nostājās rindā pie pilsētas lielākā darba devēja W.D.&H.O Wills rūpnīcas. Tikusi līdz rindas sākumam, viņa vaicāja pārraugam: – Vai tiesa, ka jūsu rūpnīcā vajadzīgi cigarešu iepakotāji?

– Jā, taču tu esi pārāk jauna, mīļā, – viņš atteica.

– Man ir divdesmit divi gadi.

– Tu esi pārāk jauna, – viņš palika pie sava. – Atnāc pēc diviem vai trijiem gadiem.

Vajadzēja vien atgriezties Stilhausleinā. Kopā ar Hariju un māti viņa pusdienās dalīja bļodu vistas viruma un apēda šķēlīti iepriekšējās nedēļas maizes.

Nākamajā dienā Meizija iestājās pat vēl garākā rindā pie vīna tirgotājiem Harvey’s. Kad viņa pēc trijām stundām nokļuva rindas sākumā, vīrietis kreklā ar iestīvinātu baltu apkaklīti un šauru melni kaklasaiti viņai pavēstīja, ka tiek pieņemti vienīgi cilvēki ar iepriekšēju pieredzi.

– Kā lai es tādu pieredzi iegūstu? – Meizija vaicāja, pūlēdamās neizklausīties pārāk izmisusi.

– Iesaistoties mūsu mācekļu programmā.

– Tad es to darīšu, – viņa atbildēja iestīvinātās apkaklītes īpašniekam.

– Cik tev gadu?

– Divdesmit divi.

– Tas ir pārāk daudz.

Meizija atstāstīja katru šās sešdesmit sekunžu garās darba intervijas vārdu mātei, kad viņas kopīgi tukšoja jau plānāku viruma bļodiņu no tā paša katla un kraukšķināja maizi no tā paša klaipiņa.

– Tu vienmēr vari izmēģināt laimi dokos, – māte ieteica.

– Par ko tu runā, mammu? Vai tad man jākļūst par ostas krāvēju?

Māte nesmējās, bet viņa to nebija darījusi jau ļoti ilgu laiku. Meizija pat nespēja atcerēties pēdējo reizi. – Viņiem vienmēr ir darbs apkopējiem, un viņi taču ir tev parādā.

Nākamajā rītā vēl agri pirms saullēkta Meizija jau bija piecēlusies un apģērbusies. Tā kā brokastu ēdiena nebija pietiekami, viņa ar tukšu vēderu devās garajā ceļā uz dokiem. Vīrietim, kas stāvēja pie doku vārtiem, Meizija sacīja, ka meklē apkopējas darbu.

– Piesakies pie Netlsas kundzes, – viņš sacīja un ar roku norādīja uz lielo, sarkano ķieģeļu ēku, kurā Meizija līdz šim bija iegājusi tikai vienu reizi. – Viņa atbild par apkopēju pieņemšanu un atlaišanu. – Bija skaidri redzams, ka vīrietis neatceras Meizijas iepriekšējo apmeklējuma reizi.

Meizija satraukti devās uz ēkas pusi, bet dažus soļus pirms ieejas durvīm apstājās. Viņa vēroja, kā virkne eleganti ģērbušos vīriešu ieiet pa dubultdurvīm. Viņiem mugurā bija mētelis, galvā cepure, rokā lietussargs.

Palikusi stāvam, Meizija drebinājās aukstajā rīta vējā un pūlējās saņemt visu drosmi, lai arī ieietu pa tām pašām durvīm. Viņa jau grasījās doties projām, kad pie sāndurvīm pamanīja vecāku sievieti darba uzsvārcī. Sieviete iegāja ēkā, un Meizija steidzās viņai nopakaļ.