– Vai varam parunāt, Klifton? – sacīja Frobišera kungs, kad zvans bija vēstījis par mājasdarbu gatavošanas laika beigām. – Atnāc uz manu kabinetu. – Harijs nemūžam neaizmirsīs to pirmo reizi, kad dzirdēja šādus vārdus.

Kad Harijs iegāja kabinetā, pasniedzējs vedināja apsēsties tuvāk pie uguns. Tā viņš nekad iepriekš nebija darījis. – Es tikai vēlējos tevi nomierināt. – Arī šādus vārdus Harijs no pasniedzēja dzirdēja pirmo reizi. – Tas, ka tu vairs nevari dziedāt korī, neietekmēs tavu stipendiju. Mēs labi zinām, ka tavs devums skolai neaprobežojas tikai ar piedalīšanos korī.

– Paldies, kungs! – sacīja Harijs.

– Un tomēr… mums ir jādomā par tavu nākotni. Mūzikas pasniedzējs man sacīja, ka paies zināms laiks, līdz tava balss atjaunosies. Un tas, manuprāt, liek skaidri paraudzīties uz tavām iespējām iegūt ar mūziku saistītu stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

– Man nav ne mazāko iespēju, – rāmi atteica Harijs.

– Varu tev tikai piekrist, – sacīja Frobišers. – Jūtos atvieglots, jo redzu, ka tu izproti situāciju. Bet, – viņš turpināja, – es ar lielāko prieku ierakstīšu tavu vārdu to skolēnu sarakstā, kuri kandidē uz nepiesaistīto stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Un tomēr… – viņš piebilda, kamēr Harijs vēl nebija paguvis neko sacīt, – tev varbūt vajadzētu apsvērt, ka lielākas izredzes būtu tad, ja tu kandidētu uz Kolstonas skolu vai Karaļa koledžu Glosterā. Tajās ir daudzkārt vieglāki iestājeksāmeni.

– Nē, paldies, kungs! – atbildēja Harijs. – Mana galvenā izvēle ir Bristoles klasiskā ģimnāzija. – Tieši tikpat striktu atbildi viņš bija devis arī Vecajam Džekam tikšanās reizē pagājušajā sestdienā, kad viņa draugs bija sacījis apmēram kaut ko tādu, ka nevajag uzreiz sadedzināt visus tiltus.

– Lai notiek! – noteica Frobišers, kurš nemaz nebija gaidījis citu atbildi, tomēr juta, ka viņa pienākums ir piedāvāt arī alternatīvu. – Tad nu padarīsim defektu par efektu.

– Un ko jūs iesakāt man darīt?

– Tagad, kad esi atbrīvots no kora nodarbībām, tev būs daudz vairāk laika gatavoties iestājeksāmeniem.

– Jā, kungs. Tomēr man joprojām ir pienākumi, kurus…

– Un es izdarīšu visu, kas manos spēkos, lai tavi skolas kapteiņa pienākumi turpmāk nebūtu tik apgrūtinoši.

– Paldies, kungs!

– Starp citu, Klifton, – sacīja Frobišers un piecēlās no krēsla. – Es tikko izlasīju tavu eseju par Džeinu Ostinu. Man likās aizraujoša tava doma par to, ka Ostinas jaunkundze, iespējams, nekad nebūtu uzrakstījusi romānu, ja iekļūtu universitātē, un tas neizdotos tik dziļš un neatspoguļotu tādu izpratni.

– Reizēm neveiksmē slēpjas arī veiksme, – piebilda Harijs.

– Tas neizklausās pēc Džeinas Ostinas, – sacīja Frobišers. – Tie nav viņas vārdi, – piekrita Harijs. – Tos sacījis, kāds, kurš nav mācījies universitātē, – viņš piebilda, bet vairs neko nepaskaidroja.

Meizija ieskatījās savā jaunajā rokaspulkstenī un pasmaidīja. – Tagad man jāiet projām, Harij. Ja vien nevēlos nokavēt darbu.

– Protams, mammu, – atteica Harijs un pielēca kājās. – Es pavadīšu tevi līdz tramvaja pieturai.

– Harij, vai esi padomājis par to, ko darīsi, ja tomēr nedabūsi to stipendiju? – māte beidzot uzdeva jautājumu, no kura bija vairījusies jau nedēļām ilgi.

– Bieži, – atteica Harijs un atvēra viņai durvis. – Un pārāk daudz izvēles iespēju man nebūs. Man nāksies atgriezties Merivudā. Un četrpadsmit gadu vecumā es metīšu mācībām mieru un meklēšu darbu.

Desmitā nodaļa

– Vai jūties gatavs stāties eksaminētāju priekšā, manu zēn? – vaicāja Vecais Džeks.

– Cik vien gatavs varu būt, – atbildēja Harijs. – Starp citu, es paklausīju jūsu padomam un izskatīju iepriekšējo gadu eksāmenu materiālus. Jums bija taisnība. Tur patiešām redzama sistēma. Un daži jautājumi atkārtojas pēc konkrēta laika intervāla.

– Labi. Un kā tev sokas ar latīņu valodu? Mēs nevaram atļauties izgāšanos tajā eksāmenā, lai cik labi rezultāti būtu citos priekšmetos.

Harijs pasmaidīja, jo Vecais Džeks sacīja “mēs”. – Pateicoties Dīkinsam, pagājušajā nedēļā eksāmena mēģinājumā man bija sešdesmit deviņi procenti pareizu atbilžu. Tiesa, es aizsūtīju Hannibalu gājienā pāri Andu kalniem.

– Tu nošāvi greizi tikai par sešiem tūkstošiem jūdžu, – iesmējās Vecais Džeks. – Un kā tev liekas, kas sagādās vislielākās grūtības?

– Četrdesmit pārējie zēni no Svētā Bedas skolas, kuri liks to eksāmenu. Nemaz jau nerunājot par tiem divsimt piecdesmit, kuri nāk no citām skolām.

– Aizmirsti par viņiem, – noteica Vecais Džeks. – Ja vien vēlēsies, tu visu spēsi, un viņi nebūs nekāda problēma.

Harijs klusēja.

– Un kā klājas tavai balsij? – vaicāja Vecais Džeks, kurš allaž mainīja sarunas tematu ik reizi, kad Harijs apklusa.

– Nav nekā jauna, – Harijs atbildēja. – Var nākties gaidīt nedēļām ilgi, līdz uzzināšu, vai esmu tenors, baritons vai bass. Un pat tad nebūs nekādas garantijas, ka būšu labs dziedātājs. Viens ir pavisam skaidrs… Bristoles klasiskā ģimnāzija man nepiedāvās korista stipendiju, kamēr es būšu kā zirgs ar lauztu kāju.

– Neraizējies tik ļoti, – Vecais Džeks mierināja. – Viss nemaz nav tik ļauni.

– Ir pat vēl ļaunāk, – iebilda Harijs. – Ja es patiešām būtu zirgs, viņi mani nošautu un izbeigtu manu nožēlojamo eksistenci.

Vecais Džeks iesmējās. – Kad ir eksāmeni? – viņš vaicāja, lai gan atbildi jau zināja.

– Aiznākamajā ceturtdienā. Vispirms būs vispārējā zināšanu pārbaude, kas sāksies deviņos no rīta. Pēc tam dienas garumā vēl pieci citi pārbaudījumi, kas noslēgsies ar angļu valodas un literatūras eksāmenu pulksten četros.

– Ir labi, ka pēdējais ir tavs iemīļotākais priekšmets, – secināja Vecais Džeks.

– Cerēsim, ka tā, – atteica Harijs. – Jālūdz Dievs, lai būtu jautājums par Dikensu. Jau pēdējos trīs gadus eksāmenu jautājumos nav bijis nekas par viņu. Tāpēc tieši viņa darbus esmu lasījis viscītīgāk.

– Velingtons savos memuāros rakstīja, – teica Vecais Džeks, – ka ikvienā militārā kampaņā visļaunākais ir laiks, kamēr jāgaida saullēkts uzbrukuma dienā.

– Pilnībā piekrītu, un tas nozīmē, ka tuvākajās divās nedēļās man nebūs daudz miega stundu.

– Vēl viens iemesls, lai nākamajā sestdienā nenāktu mani apciemot, Harij. Tev laiks jāizmanto lietderīgāk. Lai nu kā, bet tā ir tava dzimšanas diena. Ja vien es pareizi atceros.

– Kā jūs to zināt?

– Atzīšos, ka šo informāciju neizlasīju laikrakstā The Times. Bet pagājušajā gadā tā bija tajā pašā dienā, tādēļ esmu sagatavojis tev mazu dāvaniņu. – Vecais Džeks paņēma sainīti, kas bija ietīts kādas iepriekšējās nedēļas avīzes lapā. Viņš pasniedza sainīti Harijam.

– Paldies, kungs! – tencināja zēns. Viņš atsēja dāvanu, attina avīžpapīru un izņēma nelielu, tumši zilu kārbiņu. Bija grūti noticēt ieraudzītajam. Tur bija Ingersoll firmas vīriešu pulkstenis, ko Harijs pēdējo reizi bija redzējis stiklotajā vitrīnā Dīkinsa kunga veikalā.

– Paldies! – Harijs atkārtoja un uzlika dāvanu sev uz rokas. Kādu brīdi viņš no tās nespēja ne acu novērst. Zēns no sirds brīnījās, kur gan Vecais Džeks ņēmis sešus šiliņus.

Eksāmenu rītā Harijs pamodās jau ilgi pirms saules lēkta. Viņš neēda brokastis, bet izvēlējās šo laiku veltīt atkārtošanai un agrāko gadu eksāmenu materiālu izskatīšanai. Galvaspilsētas, valstis, kuras karojušas savā starpā, nozīmīgi datumi, premjerministri, monarhi… Pēc stundas viņš jutās sagatavojies, lai stātos pretī eksaminētājam.

Jau atkal viņam tika ierādīta vieta pirmajā rindā starp Dīkinsu un Beringtonu. Viņam ienāca prātā doma, ka šī varbūt ir pēdējā reize. Kad pulkstenis noskaitīja desmito rīta stundu, vairāki pasniedzēji sāka iet pa solu rindām un četrdesmit satrauktiem zēniem izsniedza vispārējās zināšanu pārbaudes eksāmena lapas. Precīzāk – trīsdesmit deviņiem satrauktiem zēniem un Dīkinsam.

Harijs lēnām izlasīja visus jautājumus. Ticis līdz simtajam, viņš atļāvās pasmaidīt, paņēma spalvaskātu, iemērca spalvu tintē un sāka rakstīt. Pēc četrdesmit minūtēm viņš jau atkal bija nonācis pie simtā jautājuma. Zēns ieskatījās savā pulkstenī. Vēl bija atlikušas desmit minūtes, lai otrreiz pārskatītu un pārbaudītu uzrakstītās atbildes. Viņš mirkli pakavējās pie trīsdesmit ceturtā jautājuma un apsvēra jau uzrakstīto atbildi. Vai tas bija Olivers Kromvels vai arī Tomass Kromvels, kuru par nodevību ieslodzīja Londonas Tauerā? Zēns atsauca atmiņā kardināla Vulzija dzīvesgājumu un izvēlējās to cilvēku, kurš lorda kanclera amatā bija stājies viņa vietā.

Pulksteņa sitieni vēstīja, ka pienākušas pārbaudījuma beigas. Harijs tobrīd bija ticis līdz deviņdesmit otrajam jautājumam. Viņš veikli pārskatīja vēl atlikušos astoņus. Kad pasniedzējs paņēma Harija lapu, tinte pie atbildes uz pēdējo jautājumu vēl nebija īsti nožuvusi.

Viņiem tika dots divdesmit minūšu pārtraukums. Harijs, Dīkinss un Beringtons lēnām pastaigājās pa golfa laukumu, kur vēl tikai pirms nedēļas Džailss bija uzrādījis ievērojamus rezultātus spēlē.

– Amo, amas, amat, – noskaitīja Dīkinss, kurš cītīgi palīdzēja draugiem atkārtot latīņu valodas gramatiku, ne reizi neieskatīdamies mācību grāmatā.

– Amamus, amatis, amant, – atkārtoja Harijs, kad viņi devās atpakaļ uz eksaminācijas telpu.

Pēc stundas Harijs nodeva savu latīņu valodas eksāmena lapu un jutās pārliecināts, ka ir atbildējis pareizi uz vairāk nekā obligāti noteiktajiem sešdesmit procentiem jautājumu.

Arī Džailss izskatījās ar sevi apmierināts.

Visi trīs draugi devās uz skolas ēdamtelpu. Harijs aplika roku Dīkinsam ap pleciem un teica: – Paldies, vecīt!

Vēlāk tajā pašā rītā, Harijs, izlasījis ģeogrāfijas eksāmena jautājumus, klusībā pateicās savam slepenajam ierocim. Gadu gaitā Vecais Džeks bija viņam sniedzis ļoti daudz zināšanu, pat neradot iespaidu par mācīšanos.

Lenča laikā Harijs nazim un dakšiņai pat nepieskārās, Džailss bija pievārējis pusi cūkgaļas pīrāga, bet Dīkinss nevarēja vien beigt mielošanos.