– Viņš ir otrais labākais matemātikā, Beringtones kundze, – Harijs nāca draugam palīgā. – Viņam ir iedzimts talants, ja runājam par skaitļiem.

– Gluži kā viņa vectēvam, – Beringtones kundze secināja. – Tā glezna virs kamīna. Jūs tajā skaisti izskatāties, Beringtones kundze, – Dīkinss sacīja.

Viņa pasmaidīja. – Tā neesmu es, Dīkins, tā ir mana dārgā māte. – Dīkinss palocīja galvu, un Beringtones kundze steigšus piebilda: – Taču tas bija patiešām brīnišķīgs kompliments! Viņa savulaik tika uzskatīta par izcilu skaistuli.

– Un kurš ir gleznas autors? – ievaicājās Harijs.

– Lāslo, – atbildēja Beringtones kundze. – Kālab tu jautā?

– Iedomājos, vai tā džentlmeņa portretu hallē arī gleznojis šis mākslinieks.

– Tu, Harij, esi ļoti vērīgs, – sacīja Beringtones kundze. – Tajā portretā attēlots mans tēvs, un autors patiešām ir Lāslo.

– Ar ko jūsu tēvs nodarbojas? – vaicāja Harijs.

– Harijs nemitīgi uzdod jautājumus, – iejaucās Džailss. – Pie tā gluži vienkārši jāpierod.

Beringtones kundze smaidīja. – Viņš nodarbojas ar vīnu importu uz mūsu valsti. Precīzāk sakot, viņš ieved šeriju no Spānijas.

– Līdzīgi Harvey’s, – secināja Dīkinss, piebāzis pilnu muti ar gurķmaizīti.

– Jā, gluži kā Harvey’s, – piekrita Beringtones kundze. – Paņem vēl kādu maizīti, Harij! – viņa mudināja, jo bija pamanījusi, ka zēna acis ir kā piekaltas sviestmaižu šķīvim.

– Paldies, – zēns tencināja, nespēdams izlemt, kādu no tām izvēlēties. Ar kūpinātu lasi, ar gurķi vai ar olu un tomātu? Beidzot viņš izdomāja, ka ņems maizīti ar kūpinātu lasi, jo vēlējās uzzināt, kāda ir šīs zivs garša.

– Un tu, Dīkins?

– Paldies, Beringtones kundze! – viņš pateicās un paņēma vēl vienu sviestmaizi ar gurķi.

– Es vairs nespēju tevi saukt par Dīkinsu, – sacīja Džailsa māte. – Tas izklausās tik formāli, it kā es vērstos pie kāda no kalpotājiem! Pasaki, kāds ir tavs kristītais vārds!

Dīkinss nodūra galvu. – Man labāk patiktu, ja jūs sauktu mani par Dīkinsu.

– Viņu sauc Els, – iejaucās Džailss.

– Tas taču ir gluži jauks vārds! – uzslavēja Beringtones kundze. – Lai gan pieņemu, ka māte tevi sauc par Elanu.

– Nē, diemžēl ne, – Dīkinss iebilda, joprojām nepacēlis galvu. Pārējie zēni izskatījās pārsteigti par šādu atklāsmi, tomēr neko neteica. – Mans vārds ir Eldžernons, – viņš galu galā izgrūda.

Džailss izplūda smieklos.

Beringtones kundze nepievērsa uzmanību sava dēla izlēcienam. – Tava māte laikam ir Oskara Vailda apbrīnotāja.

– Jā, tā ir taisnība, – atteica Dīkinss. – Tomēr daudz labāk man patiktu, ja viņa būtu izvēlējusies vārdu “Džeks” vai varbūt “Ernests”.

– Es tavā vietā par to tik ļoti neraizētos, – Beringtones kundze noteica. – Arī Džailss pārdzīvo līdzīgas izjūtas.

– Māt, tu apsolīji, ka ne…

– Tev noteikti jāatklāj savs otrais vārds, – kundze uzstāja, neņemdama vērā dēla iebildumus. Džailss turpināja klusēt un pārējie zēni cerīgi paraudzījās uz namamāti. – Mārmadjūks, – viņa paziņoja un nopūtās. – Gluži tāpat sauca viņa tēvu un arī vectēvu.

– Ja viens no jums bildīs kādam kaut vārdu, kad atgriezīsimies skolā, – Džailss piedraudēja, skatoties uz draugiem, – zvēru, ka es jūs nogalināšu! Un es to saku pilnīgi nopietni! – Abi uzrunātie sāka smieties.

– Vai tev arī ir otrs vārds? – Beringtones kundze vaicāja Harijam.

Zēns jau grasījās atbildēt, kad atvērās viesistabas durvis un ienāca vīrietis, kuru nekādi nebija iespējams noturēt par kalpotāju. Viņam rokās bija milzu sainis. Harijs raudzījās uz šo vīrieti un saprata, ka tas varētu būt tikai Hugo kungs. Džailss pielēca kājās un metās pie vīrieša, kurš iedeva viņam saini un teica: – Daudz laimes dzimšanas dienā, manu zēn!

– Paldies, papà! – iesaucās Džailss un nekavējoties ķērās pie dāvanas izsaiņošanas.

– Pirms tu atver dāvanu, Džailss, – ierunājās māte, – tev vajadzētu iepazīstināt papà ar saviem viesiem!

– Atvaino, papà! Tie ir mani labākie draugi. Dīkinss un Harijs, – sacīja Džailss un nolika dāvanu uz galda. Harijs ievēroja, ka Džailsa tēvs ir atlētiskas miesasbūves cilvēks un izstaro nerimstošu enerģiju, lai gan zēns bija pieņēmis, ka šādas izcilas īpašības piemīt tikai viņa draugam.

– Priecājos iepazīties, Dīkins! – sacīja Beringtona kungs un paspieda zēna roku. Pēc tam viņš pagriezās pret Hariju. – Labvakar, Klifton! – kungs sveicināja un pēc tam apsēdās tukšajā krēslā blakus savai sievai. Harijs nesaprata, kālab Džailsa tēvs nesarokojās arī ar viņu. “Un kā viņš zināja, ka mans uzvārds ir Kliftons?”

Kad sulainis bija pasniedzis tasi tējas arī Beringtona kungam, Džailss iztina saņemto dāvanu un nespēja apvaldīt prieka saucienu. Roberts firmas radioaparāts! Viņš iesprauda kontaktdakšu ligzdā un meklēja dažādu radiostaciju signālus. Zēni aplaudēja un smējās par katru nākamo skaņu, kas nāca no lielās koka kastes.

– Džailss man teica, ka šajā semestrī esot otrais labākais matemātikā, – ierunājās Beringtones kundze, pievērsdamās vīram.

– Un tas nekādi neattaisno to, ka visos pārējos viņa sekmes ir visvājākās, – vīrietis attrauca. Džailss turpināja meklēt radiostacijas un pūlējās neizrādīt kaunu.

– Jums vajadzētu redzēt, kādus vārtus viņš guva spēlē pret Eivonhērstu! – ierunājās Harijs. – Mēs domājam, ka nākamajā gadā viņš varētu kļūt par komandas kapteini.

– Nekādi gūtie vārti neatvērs viņam ceļu uz Ītonu, – noteica Beringtona kungs, bet uz Hariju pat nepaskatījās. – Ir laiks zēnam kļūt apņēmīgākam un mācīties cītīgāk.

Kādu brīdi neviens vairs neko neteica, līdz klusumu pārtrauca Beringtones kundze. – Vai tu esi tas pats Kliftons, kurš dzied Redklifas Svētās Marijas baznīcas korī?

– Harijs ir solists. Dzied diskantā.

Tanī mirklī Džailsa tēvs paskatījās uz Hariju.

– Man jau likās, ka esmu tevi redzējusi, – Beringtones kundze sacīja. – Mēs ar Džailsa vectēvu bijām Svētās Marijas baznīcā, kad tur tika dziedāta Hendeļa oratorija “Mesija”. Svētā Bedas skolas koris bija apvienojis spēkus ar Bristoles klasiskās ģimnāzijas kori. Tu tik brīnišķīgi izpildīji: “Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs”.

– Paldies, Beringtones kundze, – tencināja Harijs un nosarka.

– Vai pēc Svētā Bedas skolas beigšanas esi iecerējis doties uz Bristoles klasisko ģimnāziju, Klifton? – Beringtona kungs vaicāja.

“Atkal jau viņš nosauca mani par Kliftonu,” nodomāja Harijs. – Tikai tādā gadījumā, ja man izdosies izcīnīt stipendiju, kungs, – viņš atbildēja.

– Kāpēc tas ir tik svarīgi? – ievaicājās Beringtones kundze. – Nešaubos, ka tev tāpat kā pārējiem zēniem tur tiks piedāvāta mācību vieta.

– Tāpēc, ka mana māte nespēs samaksāt skolas naudu, Beringtones kundze. Viņa Royal Hotel strādā par viesmīli.

– Vai tad tavs tēvs…

– Viņš ir miris, – paskaidroja Harijs. – Krita karā. – Viņš uzmanīgi vēroja, kā uz šiem vārdiem reaģēs Beringtona kungs, taču viņš, gluži kā labs pokera spēlētājs, neizrādīja emocijas.

– Ak… atvaino, – sacīja Beringtones kundze. – Man pat neienāca prātā…

Harijam aiz muguras atvērās durvis, un pa tām ienāca sulainis. Viņš uz sudraba paplātes nesa divstāvu dzimšanas dienas torti un nolika to galda centrā. Visi aplaudēja, kad Džailsam izdevās ar vienu pūtienu nodzēst visas divpadsmit svecītes uz tortes.

– Un kad ir tava dzimšanas diena, Klifton? – Beringtona kungs vaicāja.

– Tā bija pagājušajā mēnesī, kungs, – Harijs atbildēja.

Beringtons novērsās.

Sulainis nopūstās svecītes izņēma no tortes un pēc tam pasniedza jaunajam saimniekam lielu nazi tās sagriešanai. Džailss iegremdēja nazi dziļi mīkstajā saldumā un salika piecus nevienādus tortes gabalus uz apakštasītēm, ko kalpone bija izvietojusi uz galda.

Dīkinss kāri uzlasīja šķīvītī sabirušās glazūras drusciņas un tikai pēc tam apēda kumosu tortes. Harijs noskatījās, kā rīkojas Beringtones kundze, un centās darīt tāpat. Viņš paņēma mazo kūkas dakšiņu, atdalīja nelielu gabaliņu tortes, ielika to mutē un dakšiņu novietoja atkal uz šķīvīša.

Vienīgi Beringtona kungs tortei pat nepieskārās. Gluži negaidot viņš piecēlās kājās un, ne vārda nesacījis, izgāja no telpas.

Džailsa māte pat necentās slēpt izbrīnu par šādu rīcību, tomēr neteica ne vārda. Harijs ar skatienu pavadīja aizejošo kungu, bet Dīkinss, beidzis mieloties ar torti, atkal ķērās pie lašmaizītēm. Bija skaidri noprotams, ka viņu ne pārāk interesē, kas notiek apkārt.

Durvis aizvērās, un Beringtones kundze atsāka saviesīgo pļāpāšanu, it kā nekas īpašs nebūtu atgadījies. – Esmu pārliecināta, ka tu dabūsi stipendiju, lai varētu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, Harij. Jo īpaši pēc visa, ko Džailss man par tevi ir stāstījis. Ir skaidri redzams, ka esi gudrs zēns, turklāt arī ļoti apdāvināts dziedātājs.

– Džailsam daudz ko patīk pārspīlēt, Beringtones kundze, – noteica Harijs. – Atļaušos apgalvot, ka par stipendijas saņemšanu var būt drošs vienīgi Dīkinss.

– Vai tad Bristoles klasiskā ģimnāzija nepiedāvā stipendijas arī mūzikas apguvei?

– Tikai ne diskantiem. Jāuzņemas pārāk liels risks.

– Neesmu pārliecināta, ka sapratu, – Beringtones kundze sacīja, – nekas taču nevar tev atņemt to, ko esi apguvis, dziedot korī.

– Taisnība. Diemžēl neviens nespēj paredzēt, kas notiks pēc balss lūzuma. Daži soprāni kļūst par basiem vai baritoniem. Tie, kuriem patiešām paveicas, kļūst par tenoriem. Nekas nav iepriekš paredzams.

– Kāpēc? – ievaicājās Dīkinss, pirmo reizi atkal izrādot interesi.

– Ir milzums soprānu, kuriem pēc balss lūzuma rodas grūtības dabūt vietu pat savā vietējā korī. Pavaicā skolotājam Ernestam Lafam. Katrā Anglijas mājā ir skanējusi viņa izpildītā “…uz dūjas spārniem”. Pēc balss lūzuma vairs neviens par viņu neko nav dzirdējis.

– Tev gluži vienkārši nāksies strādāt vēl cītīgāk, – Dīkinss ar pilnu muti noteica. – Neaizmirsti, ka ģimnāzija katru gadu izsludina konkursu par divpadsmit stipendijām. Es varu dabūt tikai vienu, – viņš pavisam lietišķi piebilda.